Sweiki;***
Es ļoti atvainojos par bremzēšanu - man uz vairākām dienām nojūdzās internets un tikai tagad es saprotu, ka ♥ spokus ļotiļotiļooooti :)
Baudāmu lasīšanu, ceru, ka patīk ;)
8.nodaļa.
Rīts.
Mūsu jaunā guļamistaba ir ērta – mums ir pašiem sava vannas istaba un pati guļamtelpa sadalīta divās daļās, kuras atdala plāna siena, kurai durvju vietā ir biezi, sarkani, smagi samta aizkari. Brokastis bija visai skopas – sviestmaize ar tēju, kurai es nezinu nosaukumu. Mēs šodien gatavošot darbam. Bet man pirms tam ir jautājums – kur ir mūsu zirgi?
-Mums jāiet uz ēdamtelpu, - es izdzirdu Kurta balsi sev aiz muguras. Tas ir apbrīnojami, cik klusi Kurts spēj ienākt kādā telpā. Šķiet, ka viņš māk lidot. Es vairs nebīstos, kad viņš tā pielavās, jo esmu jau pieradusi.
-Kāpēc mums jāiet atpakaļ? Tikko taču bija brokastis! – es atbildu.
-Mūs iepazīstinās ar pašreizējo lopkopi, - viņš atbild. Es zinu, ko viņš nodomā – viņu nomoka tie paši jautājumi, kas mani. Kur ir mūsu ieroči, mantas un zirgi? Vai mēs esam kā ieslodzītie?
* * *
Mēs dodamies pa to pašu gaiteni ar koka grīdu un greznajām lampām. Mums jāatrod ēdamtelpa, bet tas nemaz nav tik viegli, jo visas durvis ir vienādas. Atšķirīgi ir tikai uzraksti uz zelta plāksnītēm, kas pielikts spīd uz grezno prastās koka durvis. Kurts man pačukstēja, ka vienas no šīm durvīm noteikti ved uz izeju, taču es apklusināju viņa sapņus bilzdama, ka tikmēr, kamēr mēs pārbaudītu visas durvis, mūs noteikti pieķertu.
Es esmu nonākusi jau gandrīz līdz gaiteņa līkumam, aiz kura jābūt ēdamtelpai, kad no stūra izpeld Luiss. Apvaldu vēlmi griezties atpakaļ un nozust savā guļamtelpā. Un tad viņš mani pārsteidz vēlreiz.
-Keita, mums jāaprunājas. Divatā, - viņš saka un šķībi pablenž uz Kurtu.
-Es būšu ēdamtelpā, - Kurts norūc un pazūd aiz stūra.
-Mums jābēg, - Luiss saka pilnīgi normālā – savā parastajā balsī.
-Luiss? Es... – es laikam zaudēju valodu. Es plātu muti kā zivs, kam trūkst ūdens, tad atmetu runāšanai ar roku un krītu Luisam ap kaklu. Viņš mani apskuj un piekļauj sev. Ar Luisu viss ir kārtībā. Viņš ir tāds pats. Mans Luiss. Mēs lēnām atraujamies viens no otra.
-Luiss, tu taču... runāji tajā savādajā tonī... kas ar tevi bija?
-Man nākas izlikties. Viņi man izglāba dzīvību nošaujot tos trīs nezvērus, kas centās mani saplosīt un par to es esmu viņiem pateicīgs. Taču pārējie šīs vietas iedzīvotāji ir veci, slimi, nomocīti vai viss kopā un te pārsvarā ir pusmūža ļaudis, kuri pēc Lindas domām neatbilst prasībām, tāpēc Linda man liek precēt viņas meitu!
-Un tu to negribi, vai ne? – es jautāju. Luiss norauj tauriņu no kakla, aimet to un nospļaujas tā virzienā.
-Paskaties, par ko viņi mani padarījuši! Linda un Makss. Man esot jāprec viņu dārgā Lilī, jo jāturpina taču cilvēku rase, taču citiem tādas domas nav ne prātā! Man esot jābūt par džentlmeni, - viņš norauj kreklam vairākas pogas, tādēļ tagad viņš ir gandrīz puskails – krekls sedz vairs tikai viņa muguru, - tam visam klāt, man nav atļauts iziet ārpus teritorijas. Tas esot manai drošībai, - viņš nosprauslā un sabužina kārtīgi ar želeju ieveidotos matus. Tagad viņš jau vairāk atgādina manu Luisu.
-Keita, - viņš beidzot nomierinājies saka, - šajā ellē ir viss, izņemot ēdamo. Un tevi, - pirms es sāku ko iebilst, viņš turpina. – Jā, tevis te nav. Tu uz mani skaties citādāk. Tu man neuzticies.
Viņš skatās man acīs tā pat, kā to darīja Kurts pēdējās dienās. Tikai šis skatiens man nozīmē ko citu.
Es nezinu, kādi spēki mani piestumj viņam klāt. Es tikai zinu, ka mūsu lūpas saskaras un es aizveru acis. Es nekad nebiju viņu skūpstījusi. Ja tas būtu noticis nedēļu atpakaļ, viss būtu citādi. Taču tagad, vienīgais, ko jūtu, ir Luisa perfektu veidotās lūpas un viņa rokas, kas apvijušās man ap vidukli. Nav kņudošās sajūtas vēderā. Nav zvaigznīšu acīs. Ir tikai tumsa, tukšums un sajūta, ka es kaut ko daru nepareizi. Mūs pārtrauc Kurts ar pārāk strauju un skaļu pazušanu atpakaļ aiz gaiteņa stūra. Ja vien viņš zinātu, ka patiesībā es neko nejutu...
Vai man nebūtu jābūt vienalga par to, ko domā Kurts? Vēl nedēļu atpakaļ man Kurts šķita pārāk iedomīgs un lecīgs. Taču tagad es pati nezinu, ko domāt. Pirms nedēļas viss bija citādi. Manā dzīvē parādījušies pārāk daudz strauju pagriezienu. Pārāk daudz jautājumu, uz kuriem atbildēt spēju tikai es pati. Taču es nezinu atbildes.
Un vēl šī vieta. Šis gaitenis, kurā stāvu. Luiss, kurš mani vēro.
-Luiss, - es beidzot saku, - viss nav gluži tā kā agrāk. Man šķiet – kāds ir izrāvis gabalu no manis un tagad tajā vietā ir tukšums. Es... nezinu. - Man šķiet, ka sākšu raudāt.
-Es saprotu. Es redzēju Kurtu, kurš turēja tavu roku. Mēs esam vairs tikai... bērnības draugi, - viņš noglāsta manu vaigu. Es neko neredzošām acīm blenžu uz viņu. Luiss par atbildi vienkārši pagriežas un aiziet. Kāds patiešām ir kaut ko izrāvis man no sirds. To gabalu, kurā mita Keita. Parastā Keita ar savu Luisu sapņodama par to, kāda būs, kad pieaugs. Tagad es vispār nezinu vai pieaugšu. Un – vai Luiss kādreiz vispār ir bijis mans Luiss. Es apsviežos apkārt un eju uz ēdamtelpu.
Pie galda jau sēž vairāki cilvēki. Makss – tas, kurš man apmeta cilpu, Linda un meitene, kas varētu būt Lilī. Divi bāli, kaulaini vīrieši, ko nepazīstu un redzu pirmo reizi. Luiss un Kurts. Kad ienāku, viņi abi novēršas, it kā es būtu kas pretīgs.
-Tu kavē, - Makss neskanīgi noskalda.
Es apsēžos, izvairīdamās kādam paskatīties acīs. Es esmu pretīga. Pati sev un visiem pārējiem. Luisam un Kurtam. Es pati nezinu, ko gribu.
Linda runā, bet es nedzirdu. Man pēkšņi pār vaigiem sāk ritēt asaras. Šķiet, to neviens nemana. Man vajag tikt prom.
Aizbēgt.
Vienai.
Un kad tu liksi 9.nodaļu? 
