Caw! te mana 6. nodaļa pēc ilgas kavēšanās :)
Ceru, ka patīk :)
6. nodaļa
Pārsteigums.
Es gulēju visu dienu. Man ļoti niez savainotā roka, taču es vismaz zinu, ka tā dzīst. Kurts ir tik cieši aizmidzis, ka nelīdz pat bakstīšana. Es nesaprotu, kā var gulēt šādos apstākļos, pie tam ar tukšu vēderu. Šodien mēs neesam neko ēduši. Es tiešām ceru, ka par mums te nav aizmirsuši. Man bija plāns bēgt, taču logam priekšā ir restes. Stiklu kāds bija mēģinājis izsist. Logs kādreiz ir bijis divkārtīgs, tagad tā viena kārta ir ieplaisājusi un viens stikla gabaliņš bija nokritis – tas pats, ar ko Kurts taisīja vaļā virves.
Man kurkst vēders. Vai viņi mūs nolaupīja vienkārši tāpēc, lai ļautu nomirt bada nāvē? Varbūt viņiem pēkšņi aptrūcies ēdiens? Ja tā, tad man ir vismaz kāds gandarījums – es un Kurts nebūsim vienīgie, kas cietīs badu.
Beidzot Kurts pamostas. Viņš atver acis, apsēžas un pasmaida. Es nezinu, kādēļ viņš ir tik priecīgs – varbūt viņam nemaz negribas ēst?
-Čau, Keita! Es esmu tā atpūties, ka varētu stāties pretī veselam baram nezvēru. Tikai ja mani kāds vēl pabarotu, - viņš izstaipās un tad pamasē vēderu. Es lūdzoši paskatos uz viņu.
-Kurt, nerunā par ēdamo. Es esmu vēl vairāk izsalkusi nekā tu! Es pat aizmigt nevaru!
Viņš pasmīn un sāk spēlēties ar virves galu. Mēs abi lēnām jūkam prātā. Visbeidzot es sadzirdu soļus, kas lēnām tuvojas mūsu kambarim. Un vēl kādu skaņu, kas liek manam kuņģim mest kūleņus – trauku šķindoņa.
Durvis atver tā pati sieviete, kas mūs iepriekš atnāca apraudzīt. Tagad pamanu, ka viņa ir labi ģērbusies – Sarkani, gaisīgi svārki, balta zīda blūze un kurpes uz papēžiem. Viņa apstājas dažus soļus no durvīm un uzsauc:
-Ei, jūs abi! Gribat ēst?
Es ļoti gribu izlikties, ka esmu aizmigusi, taču izsalkums liek par sevi manīt un es tomēr pieslienos sēdus. Kurts dara to pašu.
-Ā, jūs esat sevi atsējuši... Nu, tad vismaz man tas nebūs jādara. Ēdiens nav no labākajiem, taču tas ir vienīgais, ko varam jums piedāvāt. Mēs paši neēdam neko labāku par šo, - sieviete saka. Man viņa vairs neliekas tik baisa un draudīga. Viņu pat varētu neuzskatīt par ienaidnieku, ja vien es spētu aizmirst, kur es šobrīd atrodos. Un kurš mani nevēlas laist no šejienes ārā.
Sieviete uz brīdi iziet un tad atkal parādās mūsu kambarī, stumdama sev priekšā ratiņus ar diviem šķīvjiem un divām krūzēm. Kad viņa noliek man blakus manu šķīvi, es teatrāli noraustos, taču viņa saka:
-Es jums neko nedarīšu. Ne jau tāpēc jūs šeit esat, lai mēs jūs mocītu.
Viņa noliek traukus blakus Kurtam, kurš vismaz izskatās civilizēts – viņš neaizmirst manieres un es izdzirdu klusu ”paldies“.
-Kad būsiet paēduši, paklauvējiet pie durvīm. Labu apetīti, - sieviete paņem ratiņus un izstumj tos laukā, tad aizver aiz sevis durvis.
Mums abiem divreiz nav jāsaka. Lai arī mūsu šīsdienas maltīte ir sastāvējušies, sausi, vārīti kartupeļi un atūdeņojušies salāti, tas viss pazūd no šķīvjiem neiedomājamā ātrumā. Krūzēs ir svaigs ūdens, kuru mēs tempjam kā dzīvības eliksīru.
Es pieeju pie durvīm un klauvēju, cik vien man spēka. Man gribas vēlreiz satikt sievieti un pajautāt viņai, kas šeit īsti notiek. Es laikam sāku viņai uzticēties, kaut arī tas nav īsti pareizi darīts. Taču sievietes vietā mums pakaļ atnāk tas pats vīrietis, kas mani sagūstīja ar cilpu. Viņu redzot, visi mani instinkti liek man mesties uz telpas pretējo galu pie Kurta, es tā arī daru, taču viņš tikai strupi nosaka:
-Nomierinies. Mēs abi esam neapbruņoti. Un es neesmu nekāds slepkava, - viņš jau atkal parāda savas tukšās rokas un man ir sajūta, ka tajās atkal parādīsies virve. Viņš nosmīn – Nu, jūs nāksiet, vai jums labāk patīk tupēt šajā pagrabā?
Es nedroši pieceļos. Kurts paņem mani aiz rokas, par ko es esmu viņam gaužām pateicīga, jo jūtos kā maza meitene, kura varētu apmaldīties un pazust, ja viņu kāds neturētu sev klāt.
Mēs nedroši izejam no pagraba un mūs tā apžilbina spožā gaisma, ka es uz brīdi zaudēju redzi un saprašanu. Kad manas acis aprod ar gaismu, es ieraugu gaiteni, kuram ir koka grīda un blāvi sarkanas sienas. Pie baltajiem griestiem karājas spožas, greznas lampas. Gaitenī ik pēc pāris soļiem atrodas durvis. Vīrietis, kas iet mums pa priekšu pēkšņi apstājas un pagriežas sānis.
-Es lūgšu jums uzvesties mierīgi. Netēlojiet mežoņus, mēs labi zinām, ka jūs tādi neesat. Un atceraties – ja jūs ar mums sadarbosieties, mēs jums vēlēsim tikai to labāko, ja nē – varēsiet sapūt tajā pagrabā, no kura tikko iznācāt.
Viņš atver durvis un es noturos, lai nezaudētu samaņu. Šī istaba izskatās gluži kā gaitenis, tikai šeit ir mēbeles. Uz viena no mīkstajiem krēsliem sēž sieviete, kas nesa ēdienu, bet otra persona liek manai sirdij sisties tik strauji, ka sirdspuksti sāp. Saposts, tīrs un pārāk nereāls, lai tiešām būtu viņš, uz krēsla manā priekšā sēž Luiss. Arī viņš ir pārsteigts mani ieraugot. Kurts manu roku, kuru joprojām tur savējā, saspiež ciešāk. Es nezinu, ko viņš domā, taču viņa sašutumu es skaidri jūtu savā plaukstā.
Beidzot Luiss ierunājas. Viņa balss ir auksta, nedaudz aizsmakusi un sveša.
-Keita? Ko tu te dari? Kā tu te nokļuvi?
Vēl pārsteigtāka par mani nu izskatās sieviete, kas sēž Luisam līdzās.
-Ak, jūs esat pazīstami? Ko tu neteiksi, cik šī pasaule ir maza.
Es, šķiet, esmu zaudējusi valodu. Viņš ir izglābies, palicis dzīvs. Un vēl kritis šo savādo ļaužu žēlastībā.
Es stāvu un skatos uz Luisu. Un klusēju.
Klusums ieilgst un pārtop Luisa smīnā.
-Nu, re, nemaz neredzu, ka tu priecātos mani redzot. Tev ir jauns draugs, ko?
Man nepatīk viņa tonis. Kurts mani joprojām tur krampjainā tvērienā. Tas nav Luiss. Viņš pats pat neapzinās, ka ir tik ļoti mainījies. Bet es viņu labi pazīstu. Pārāk labi.
/M.K.B./
