Caw, te atkal ES!
Veltījums aktīvākajiem lasītājiem :)
5.nodaļa
Tumsa.
Es sajūtu virves, kas cieši saista manu plaukstu locītavas. Arī ceļgali un potītes ir sasieti. Manā mutē jaušama kaut kāda lupata, no kuras es nevaru atbrīvoties, jo rokas sasietas aiz muguras. Grīda, uz kuras guļu, ir pelēka, grubuļaina un auksta. Te ir tumšs, gaiss ir mitrs un drēgns, neliels gaismas stariņš iespraucas pa nelielo logu pie pretējās sienas. Es izdzirdu skrapšķi, tad vaidu un tas mani stimulē pierausties sēdus. Pirmais, ko sajūtu ir asas sāpes kreisajā rokā, taču, kad pametu galvu atpakaļ, ieraugu krekla piedurknes vietā samērā tīru apsēju, kas rūpīgi nosiets neļauj man noasiņot. Augšstilbā, kur iedūrās adata, jūtama neliela, kņudoša sajūta, jūtos nedaudz apdullusi, taču citādi vesela. Pametu skatu apkārt. Pa diagonāli stūrim, kurā sēžu, uz muguras guļ Kurts. Viņa rokas ir piesietas pie kaut kādas caurules vai kā tamlīdzīga un tā nu viņš tur guļ ar augšup vērstām rokām un par laimi es redzu, ka viņa krūtis viegli cilājas augšup. Mēs esam dzīvi.
-Kurt, - es čukstus saucu, - Kurt!
Ar mēli beidzot izdabūju lupatu no mutes. Atbildes nav. Jāmēģina vēlreiz, šoreiz to daru jau skaļāk, taču esmu uzmanīga.
-Kurt! Mosties! Lūdzu, mosties!
Viņš beidzot paver acis. Tad lēnām sagriežas uz sāniem un mēģina nolaist rokas, taču – bezcerīgi. Virves ir stipras un tur nekas nesanāks.
-Keita, - viņš čukst, - atraisi man rokas.
-Es nevaru, es pati esmu sasieta! Tikai es neesmu nekur piesieta, - atbildu.
-Pameklē pa zemi kādu šķembu, ar kuru varētu pārgriezt virves. Es esmu atbruņots.
Apveļos otrādi un uzstumjos augšā uz ceļiem. Uzmanīgi pētu grīdu un... bingo. Zem loga saskatāma maza stikla lauska. Neuzmanīgs vērotājs to nemūžam tur nepamanītu, jo saule stiklu neapspīd. Kaut kā piešļūcu tam klāt un mēģinu saķert to zobos. Vienīgais ko paveicu – pamatīgi sagriežu sev mēli. Sajūtu mutē riebīgu asiņu garšu. Ignorēju to un mēģinu vēlreiz. Kaut kādā pārdabiskā veidā lauska ieslīd man starp zobiem, es to satveru un šļūcu pie Kurta.
-Ieliec man to rokās, - viņš čukst.
Daru kā viņš liek – notupstos uz ceļiem un pastiepju kaklu Kurta sasieto plaukstu virzienā. Kurts satver lausku un sāk zāģēt ar to virvi. Pēc brīža izdzirdu, kā virve notirkšķ un Kurta rokas ir brīvas. Par nelaimi, stikla lauska izkrīt viņam no rokām un sašķist vairākos mazos gabaliņos radot divas nelaimes – troksni un to, ka mums vairs nav ar ko raisīt vaļā virves.
-Nekas, - Kurts saka, - es atsiešu pārējās ar pirkstiem – rokas es paspēju atbrīvot.
Viņš pieslienas augšā uz ceļiem, taču tajā brīdī es izdzirdu soļus, kas tuvojas durvīm. Arī Kurts to ir sadzirdējis. Viņš aši pamāj ar galvu, lai es eju atpakaļ uz kaktu, kurā gulēju, bet pats paņem virves un saliek sev tās ap rokām. Tad apguļas un ieņem veco pozu. Es aizveļos atpakaļ uz savu stūri un paspēju ieņemt savu vietu , kad durvis atveras un pa tām iespīd blāva gaisma.
-Viņi guļ, - atskan iepriekš nedzirdēta sievietes balss. – Viss ir mierīgi.
-Es skaidri dzirdēju tādu troksni, it kā plīstu stikls, - šo balsi es pazīstu. Tā pieder tam pašam vīrietim, kurš man ap pleciem apmeta cilpu. – Pabaksti viņus, - viņš saka.
Tagad galvenais ir gulēt mierīgi. Es elpoju tik lēni un nosvērti, cik vien spēju. Sieviete pienāk pie manis, noliecas zemāk un nedaudz pabaksta. Es guļu kā īsts blāķis – pēc viņas pieskāriena nemaz nepakustos. Viņa pieceļas un dodas uz telpas pretējo pusi pie Kurta. Viņš ir labs aktieris – Viņš šņāc tā, it kā tiešām būtu dziļi aizmidzis. Sieviete pieskaras arī viņam, Kurts nedaudz noraustās, taču aizdomas tas sievietē nerada. Viņa apgriežas un es uzreiz aizveru acis. Dzirdu, kā durvis skumji nočīkst, ar būkšķi aizveras un Sievietes soļi pazūd kaut kur ārpus šīs telpas. Es noelšos. Tas bija tuvu.
-Mums izdevās, - Kurts noteic, - nāc, es tevi atraisīšu, bet tiklīdz viņi nāks, uzmet virves sev atpakaļ, skaidrs? Nākamreiz mēs varam tēlot, ka esam tikko pamodušies. Gan jau, ka viņi vēl nāks mūs barot.
-Barot? Vispār, ko viņiem no mums vajag?
-Kad viņi mūs noķēra, tas vīrietis kaut ko bilda par darba spēka trūkumu... Man ir aizdomas, ka viņi mūs turēs kā... vergus, - Kurts saka. Jā, es atceros pēdējos vārdus, kurus skaidri dzirdēju, pirms mūs iemidzināja.
Man bail par to domāt. Kā mūs sitīs, verdzinās un beigās varbūt pat nogalinās.
-Man drīzāk interesē, ko viņi izdarījuši ar mūsu zirgiem, - Kurts prāto.
-Es ceru, ka palaiduši vaļā... Vai arī iemitinājuši te. Tu taču nedomā, ka... – es nespēju tālāk turpināt. Salss ir bijis mans uzticamais draugs visus šos gadus... Tagad man ir piecpadsmit ar pus gadu, taču Salsu man nopirka, kad man bija četri. Salsam tad bija pieci. Kurtam ir līdzīgi. Arī viņam ir piecpadsmit gadi un arī viņam Kendra ir pirmais un vienīgais zirgs. Tāpēc mēs viņus mīlam vairāk par visu.
-Klau, Keita, es tev solīju. Mēs izdzīvosim. Viņi arī. Mēs izglābsimies, - Kurts saka.
Viņš paskatās manās acīs tā, ka es viņam noticu. Viņš vienmēr spēj pārliecināt. Tik bieži pēdējo dienu laikā viņš ieskatās mani, ka man rodas sajūta – viņš manās acīs redz visas atbildes... Un manu dvēseli.
Un es to zinu. Šoreiz viņš mūs izglābs.
/M.K.B./
Ceru, ka patīk :)
