Sweiki, spoki un spocenes!
Te nu atkal es ar savu klades pārrakstīšanu ''dzīvajā''. Baudiet! (1. nodaļu iespējams izlasīt manā profilā. Ilgi nebūs jāmeklē - man pagaidām tikai 2 raksti(šo ieskaitot.) )
Lūdzu... NEkopēt.
P.S. Agur, draugs, gribi prologu? Atraksti privāti, ja pašlaik šo lasi. :)
2. Vientulība.
Man ļoti salst. Laikam esmu zaudējusi daudz asiņu. Es esmu treilerā un cenšos savākt pietiekami daudz noderīgu mantu, lai mēs varētu izdzīvot. Mēs. Tas skan tik šausmīgi, ņemot vērā, ka mēs nozīmē mani un Kurtu. Divatā.
Pat šajā ekstremālajā situācijā man nav miera. Viņi drīz būs atpakaļ. Un tad mēs vairs nevarēsim glābties. Viņi aizgāja, jo dabūja laupījumu. Es ļoti ceru, ka Luiss aizbēga.
Kurts pļāpā, ka nezvēri, kas mums uzbruka, ir ļoti līdzīgi cilvēkiem. Tie savā starpā sazinājās ar ņurdieniem un šņācieniem un kliedza nelebās balsīs. Viņš tikai runā un runā... Stāsta, kādas šiem mežonīgas acis... Kādi viņi noplukuši un kāda viņiem jēla āda... Man vienalga. Vismaz šobrīd. Tad viņš dodas seglot mūsu zirgus, jo kājām tālu netiksim, bet vismaz tāda ir nometnes priekšrocība. Lai arī es neesmu perfekta jātniece…
Kad nezvēri nāca, es biju aizgājusi līdz mūsu staļļiem, jo nometnē mēs mācāmies izdzīvot primitīvos apstākļos, taču mums ir zirgi un mēs mācāmies arī jāt. Un šaut ar loku un bultām. Man viens pieder, es spēju pienācīgi trāpīt nekustīgam mērķim. Pārlieku bultu maku un liku pāri plecam. Naži. Tos vajadzēs. Soma, kurā ielieku tik daudz ūdens pudeļu un ēdiena, cik vien daudz tur satilpst. Lai arī šajā nometnē māca izdzīvot, pārtika un ūdens vienmēr ir dabūjams. Jo dzīvniekus šaut mums nav atļauts. Mums jāvāc arī ēdamie augi... Bija jāvāc. Mūsu skolotāja jau pirmajā uzbrukuma brīdī sāka nevaldāmi spiegt un krita panikā, tādējādi mūsu ienaidniekus vēl vairāk uzbudinot un... Viņu pārcirta uz pusēm. Nezvēriem ir arī ieroči un tie māk ar tiem darboties, lai arī ne visai produktīvi. Viņi reti kad trāpa mērķī metot nažus. Taču tuvcīņa ar viņiem ir nāvējoša.
Kurts viņus mēdz saukt par puselpjiem. Viņi it kā ir dzīvi, bet tomēr... it kā viņiem nebūtu sirds… viņi auksti nogalina… kā mutanti.
Kaut kas nav kā vajag. Pēkšņi visi putni apklust. Es paveru treilera durvis. Neviena nav. Iezviedzas zirgs. Kurts apseglojis manu zirgu Salsu un savu ķēvi Kendru. Mums viņi ir kā daļa no mūsu dvēseles…
Savācu savas mantas un steidzos laukā… Bet Kurta tur nav. Nav arī Kendras. Mans Salss stāv un elš nāsis papletis, es saucu - Kurt! Kurt!
Bet tā ir vēl viena mana muļķīgā nesavaldības kļūda. Tālāk pamanu sarkanu, skrandainu stāvu. Tas stāv noliecis galvu. Un tad pēkšņi metas man virsū. Es veikli izrauju no jostas nazi un metu to viņam. Taču nazis pasvilpj tam gar kreiso plecu uz brīdi novērsdams tā uzmanību. Es tikām izvelku garāku un draudīgāku nazi un nezvērs apstājas. Viņš skatās uz mani ar savām blāvajām, asinīm pieplūdušajām acīm un man sametās šķērmi. Kur ir Kurts ar visu zirgu, kad man viņš ir vajadzīgs? Monstrs sakustās, un es nedomājot metu. Šoreiz es trāpu. Vēderā. Asinis pašķīst… Pag, bet tās nemaz nav asinis. Tas ir kaut kas melns un smirdīgs… Kā sērs… Kā… skābe. Tagad es saprotu, kāpēc asinis ir tādas. Tās satur kaut ko drausmīgi kodīgu, jo zāle acumirklī nosvilst. Radījums guļ un raustās pirmsnāves agonijā. Un es nožēloju, ko esmu izdarījusi. Pieeju tuvāk. Skatiens ir pārsteidzoši cilvēcisks. Tas paver muti un runā man saprotamā, bet dīvaini sēcošā un izlocītā valodā – Tagad es atceros, kas esmu… Paldies…
Tas aizver acis.
Un tad es saprotu. Vīruss, par kuru runāja radio. Epidēmija. Evakuēšana.
Es tikko nogalināju nelaimes ķertu cilvēku.
/Madara Keita B./
+++
