Sveiki, spoki un spocenes ;) !
Sen sāku rakstīt savā kladē. Esmu sarakstījusi vairākus romānus un noveles, daži nepabeigti mētājas apkārt... Celšu tos gaismā! :)
P.S. Autortiesības paliek autortiesības. Nekopēsim un nezagsim, sarunāts ;) ?
1. Kad labāk būtu bēgt...
Pak...pak....pak...Tāda skaņa dzirdama, kad no treilera apakšas, zem kura slēpjos, pil ūdens un sitas pret plēvi blakus treilerim. Nē, tas nav ūdens. Tās ir asinis. Svaigas un siltas. Tur starp tām cīņas karstumā iejukušas arī manējās, bet tas vairs nav svarīgi.
Tagad galvenais ir klusi sēdēt un cerēt. Un ciest. Roka sāp un es jūtos apdullusi. Es noasiņošu, ja noņemšu spiedošo apsēju vai izņemšu lausku, bet atstājot apsēju, varu palikt bez rokas. Tādēļ ik pa brīdim palaižu žņaugu vaļīgāk. Patiesībā tas nemaz nav žņaugs. Tā ir stērbele no mana krekla noplēstās piedurknes. Sāp. Ļoti. Esi stipra, es sev čukstu. Nepadodies.
Man iepretim atrodas vēl viens treileris. No tā apakšas manī veras zaļganpelēku acu pāris. Iesmeldzas sāns. Tas ir Kurts. Viņš ir tepat. Gandrīz blakus. Bet tomer tik tālu. Viena lieka kustība, un mēs būsim beigti.
Es iesmilkstos kā nevarīgs kucēns, jo redzu, kā Kurta stāvs izpeld no tumsas treilera paēnā. Kā zirneklis viņš veikli atlien pie manis un pašļūc zem mana treilera. Atkal drošībā.
-Tu esi jucis? Viņi tevi ieraudzīs! - es iespiedzos, bet tad aizšauju mutei priekšā roku, jo tā darīt nevajadzēja. Tas bija pārāk skaļi.
- Viņi ir prom. Viņu smadzenes nav tik domātspējīgas... Bet tagad mēs te esam vienīgie. Keita... man ļoti žēl, bet... Luiss ir miris. Viņu aizvilka.
Runāšana caur puķēm, lai paziņotu pēc iespējas maigāk, nekad nav bijusi Kurta stiprā puse. Viņš visu pasaka tieši. Un varbūt tā arī ir labāk.
- Viņš izglābsies. Tas ir viņa dabā, - es ļoti pārliecināti nosaku. Pat pārāk.
Patiesībā, te viss ir pārāks... pārāk baiss un pārāk nereāls, bet tomēr ir. Un man nākas to pārdzīvot, lai arī cik ļoti man nesāpētu sagrieztā roka, lai arī cik ļoti man negribētos salūst. Tepat. Uz vietas. Es neuzticos Kurtam.
Kad mums uzbruka, viņš bija pirmais, kas sāka aizstāvēties, bet arī pirmais, kas paslēpās. Es pati nemaz nezinu, kas mums uzbruka, bet tie nebija cilvēki. Tie vēlējās mūsu asinis vai gaļu, vai kādus orgānus, vai vienkārši - nogalināt. Es pati redzēju , kā Luisu aizvilka no mana redzes loka, Kurtam tas nemaz nebija jāsaka. Luiss bija mans draugs. Vai varbut kas vairāk... Starp mums bija nelaužams , vārdos neizteikts uzticības zvērests, lai ko mēs darītu, lai kurp mēs ietu.
Šī vasaras ''Mednieku nometne'' pārvērtās murgā, kur mēs esam medījums. Kādam, kas vairs nav cilvēks. Es padzirdēju radio vakarnakt. Cilvēki tiek evakuēti kaut kur prom. Izplatās vīruss. Un mums būtu jābēg. Man un Kurtam. Bet es esmu pat pārāk gļēva tam, lai atzītu, ka es nevaru. Neko.
Bet būs jāvar. Es izlienu no treilera apakšas. Kurts mani vēro.
- Nu, nāci pie prāta? - viņš nosmīn.
-Mums jābēg. Tūlīt. Kamēr nav par vēlu, - es saku.
Viņš skatās manī. Tad izlien ārā un negaidot apskauj mani. Es ļaujos, bet tad atraujos.
Viņš ieskatās man acīs. Dziļāk nekā vajadzētu.
-Mēs izdzīvosim. Es to zinu . - Viņš saka.
Un es tiešām ceru, ka viņš nemelo.
Madara Keita B.
