Pa pagātnes pēdām.0

Pēc divām mokošām stundām, viņa beidzot izkāpj no vilciena, kurš bija pārpildīts, ieelpojot svaigo lauku gaisu, lēnām devās uz māju pusi. Mājās viņa nebija bijusi jau 10 gadus, bet vecais akmens ceļš, kuru nācās škērsot, bija nemainīgs. Tas kā pagātnes spogulis, kurš reiz vilinājis daudzos zirga pajūgus, dāmas ar augstpapēžu kurpēm un kungus garos frakos uz muižu, kurā tika gaidīti tikai grāfa ģimenei piederošie, pārējie galvas nokāruši devās kalpot grāfa ģimenei, netālu esošajā ciemā. Mūsdienās ļaudis pa šo pašu akmens ceļu dodas uz mājām. Ceļam līdzās esošie krūmi bija tik pat zaļi, kā viņas atmiņās, putni vēl joprojām turpināja savu ierasto dziesmu, katru reizi izmainot kādu takti skanējumā. Viņai bija sajūta, ka nekad nav bijusi prom no mājām ilgāk par dienu. Kad akmens ceļš mijās ar asfaltēto ceļu, kurš veida taisni līdz ciemam, viņai pretī gāja kāds stalsts jauneklis. Viņa ieskatījās viņam cieši acīs, tomēr nekādas atmiņas neuzplauka. Pienāca tas brīdis, no kura viņai bija visvairāk bail – viņa šeit ir sveša. Līdz mājām ir jāmēro vairāk neka viens kilomentrs, pretī nāca vairāki uz vilcienu steidzīgi ļaudis, kuri vērās viņā tā itkā viņai šeit nebūtu bijis pagātnes. Nevienu viņa nepazini, visi, kurus reiz uzskatīja par saviem draugiem, savu ģimeni bija aizbraukuši prom, vismaz viņai tā sāka škist. 

Meitene ieradās mājās, pat viņas vecāki verās meitenē pāris sekundes simtdaļas pirms atpazina, ka tā ir pašu meita. Viņa bija mainijusies. Tā mazā, ņiprā 16 gadīgā meitene ar melniem sprogainiem matiem bija izaugusi par skaistu dāmu, kurai bija svarīgi izskatīties piederīgai augstākajai sabiedrībai, lai gan par viņu presē neko nerakstīja. No lauku škuķes izzaugusi par pilsētas dāmu. Uzvārot siltu kafijas krūzi, vecāki viņai atnesa bērnības albūmu, kurā bija saglābātas visas viņas bildes. Pārskatot jau pirmās, viņā sāka atgriezties tā sajuta, ka šeit ir viņas mājas. Virtuvē bija mainijies interjers – vietā, kur atgrāk atradās malkas ceplītis, tagad stāv mūsdienīgi elektriskā plīts, kurai ir vairāk režīmu nekā spēj izmantot visā kalpošanas laikā, vecais koka galds ticis nomainīts ar jaunu un vietā, kur logiem bija redzamas škirbas tagad atradās jauni gluži balti logi. Virtuve škita plašāka. Bet vai mājīgāka? Nē, viņai škita, ka tas neiederas kopā ar apkārtējās vides pagātnes pēdām. Viņa atvēra atbīdāmais durvis, kurām stikls mirdzēja kā spogulis, bet agrāk baltās koka durvis nevarēja pat aizvērt. Viņa spēra dažus soļus uz priekšu un mazliet apjuka, ejot taisni no virtuves vajadzēja atrasties viņas istabai, kurai bija jau mazliet nodzeltējušas durvis, bet priekša pavērās jaunas, gaiši brūnas koka durvis, kurām vairs nebija nekādas vērtības.