Gribēju arī pievienot kādu pašsacerētu omites dzeju.
Savādais zieds.
Ne agros rītos
Bet vēlos rietos
Plaucis zieds
Ilgu pērles sevī lolo,
Nav sapņa prinča kam atdot
Vienīgi smaidiem var kādu apmīļot
Zieds klusējot
Sapņu plīvuri auž
Slēptākās jūtas
Nevienam neizpauž
Ja būtu tāds burvis
Kas atvērt spētu
Brīnuma durvis
Pats sevi uzvarētu
*****
Zieds maigiem saules glāstiem.,
Bērna skūpstiem Tevi modinātu,
Trausliem pieskārieniem
Un acu skatiem Tevi apmīļotu.
Smaidiem Tevi apburtu
Krātām sapņu pērlēm apbērtu
Bet sirdi dāvājot
Dvēseli Tev nolaupītu!
Savādais zieds var būt, kā bieds
Tādēļ piesargies!
Domās gribu sacensties ar Tevi ‘’mans sapņu princi’’!
*****
Saule smaida,
Sirds vēl kavējās un gaida
Naktī zvaigznēm smaidus raidu
Dievu slavēju no sirds
Smaidi sasilda, ikvienu, kam auksti
Cerību plaukstā liek,
Pārsedzot villaini baltu
Atjauno sirdi, lai nesasaltu.
Ilga B.
