***
Tas muļļa vēl gulēja. Rosījos pa virtuvi, gatavodama brokastis. Jutu, ka Krisa rokas aptver manu vidukli.
- Mana glābēja! – viņš iesmējās.
- Ķēms. – atrūcu un izlocījos no viņa rokām.
- Paldies par komplimentu. – viņš pasmaidīja un apsēdās pie galda.
- Ko tu no manis vakar gribēji? – noprasīju. Viņš paskatījās uz mani.
- Tu to jau izdarīji. – viņš noteica. – Āk, Dievs...Es vairs nekad nedzeršu. – viņš nopurpināja un, paķēris manu iemīļoto glāzi, izdzēra trīs glāzes ūdeni.
- Gribēšu redzēt. – pasmīnēju. Viņš paglūnēja.
- Tu esi neciešama. Kur ir palikusi mana vecā draudzene? – viņš nopurpināja.
- Viņa nomira tajā dienā, kad mani gandrīz novāca! – atcirtu un novērsos.
- Man pietrūkst tava mīļuma. – viņš skumji nomurmināja. Es apstulbusi pablenzu viņā.
- Ko? – pārjautāju.
- Neko. – viņš novērsās. Nopūtos.
- Vēlēsies brokastis? – jautāju.
- Nē. Neapgrūtināšu jauno Sāru Kingsliju. – viņš nošņāca un strauji iznesās no virtuves.
- Kriss... – norūcu un ienesos koridorā. Viņš iznesās no viesistabas un uzgrūdās man virsū. Es atsitos pret ārdurvīm. – Piedod. – nomurmināju.
- Ir labi. – viņš vēsi atrauca.
- Nekas nav labi! – uzbrēcu viņam.
- Paklausies, tu! – viņš piespieda mani pie durvīm.
- Nē, tu paklausies! – atcirtu. Viņš aizvēra acis, lai nomierinātos.
- Kas man būtu jāklausās? – viņš, neparasti mierīgā balsī, jautāja. – Tas, ka es esmu tas sliktais? Mafiozī un sazin kas vēl? Man ir apnicis. Lai kā es tev tuvotos... Tu vienmēr mani atraidi. Kāpēc? – viņa acis urbās manās.
- Tu zini atbildi! – noskaldīju.
- Nezinu! – viņš atcirta.
- Tev vajadzēja man pateikt! Vajadzēja man pateikt, ka esi iesaistījies mafijā! – uzbrēcu. – Bet tu, IEDOMīGAIS PAVIāNS, turēji mani neziņā! Pēc tam, kad es nogulēju trīs dienas komā, tikai tad tu izlēmi, ka būtu man šis tas jāpaskaidro, ne? – uzbruku viņam.
- Es centos tevi pasargāt! – viņš aizstāvējās.
- Kādā veidā? Tu esi mafijā. Man vienalga draud briesmas! – noskaldīju. Viņš pavāca mani nost no durvīm uz slēdza tās vaļā.
- Pietiek. – viņš noburkšķēja.
- Nekur tu neiesi! Suņa nagla..! – saķēru viņa roku un novilku viņu nost no durvīm. Aizslēdzu durvis un pagriezos pret viņu. Viņš vārījās dusmās.
- Ko tu dari?! – viņš caur zobiem izgrūda.
- Mums ir jāizrunājas. – tas izklausījās pēc drauda.
- Mēs jau izrunājāmies! – viņš atcirta un mēģināja mani dabūt nost no durvīm, bet es iespītējos.
- Nē, mēs sabļāvām viens uz otru! – atcirtu, spītīgi turoties pretī viņa spēkam. No malas tas izskatītos varen` smieklīgi.
- Es sastrādāšu muļķības! – viņš piedraudēja. Iespurdzos.
- Paldies, pati māku! – atcirtu un pieplaku viņa lūpām. Viņš samulsa, taču atbildēja. Gaiss bija elektrizēts. Viņa rokas pievilka mani sev tuvāk. Es jau biju piemirsusi šo sajūtu. Jutu viņa jostas sprādzi atduramies pret manu vēderu. Mani pirksti maldījās viņa matos. Un viss kļuva ideāli nekontrolējami.
- Es gribu tevi. – viņš izdvesa.
- Aizveries. – atrūcu un no jauna pieplaku viņa lūpām. Viņš pacēla mani un ienesa guļamistabā, aizcērtot istabas durvis ar kāju...
