Sveiki ,dārgie lasītāji!Man nesanāca ielikt vismaz vienu daļu nedēļā,kā teicu,atvainojiet.Man gribējās pabeigt līdz mācību gada beigām,bet izskatās,ka nepaspēšu,bet ceru,ka vasarā nepamazināsies lasītāju skaits.Ceru,ka patiks!:)
CIk gan viss ātri mainās.Pie sevis nodomāju kamēr spēlējos ar Džeimiju.Mazo jau esmu iemīlējusi pa šo laiku.Mazs burvīgs puika,kas vēlāk būs īsts ģentelmenis.
Ārā spīd saule,kas silda.Debēsīs ir redzemi daži mākoņi,kuri paslīd ātri vien garām.Laiks ir burvīgs.Diena ir burvīga.Es jūtos lieliski.Katra diena šeit ir kā atpūta.Es varu slinkto un neko nedarīt,ko es arī daru.Nav neviena pienākuma vai braukāšana,bet gan liela atpūta ,tā teikt,mājās.
Pie mājas piebrauc Patriks.Viņš izkāpj no mašīnas,no aizmugurēja sēdekļa izvelk tīkliņu un nāk uz mūsu pusi.Pa to laiku,kad es ceļos kājās,Džeimijs jau ir aizskrējis pie Patrika un smejas savos mazajos un smalkajos smieklies,kas liek gribēties smieties līdzi.
Es paņemu tīkliņu no Patrika un dodos iekšā.Tīkliņu uzlieku uz virtuves galda un sāku krāmēt to ārā.Šodien ,laikam,ēdīsim salātus,kas mani iepriecina.Gribas kaut ko vieglu šodien.
Kad esmu izkrāmējusi tīklīņu ieleju glāzē ueni un izdzeru to.Vēss ūdens.Noskaloju glāzi,nolieku to atpakaļ un eju ārā.
Apsēžos pretī Džeimijam un Patrikam ,un paņemu rokās mašīnīti.Turu to rokās un skatos uz to.Paceļu galvu un skatos uz abiem,kā viņi spēlējas.
- Patrik,es domāju,ka es drīz došos mājās. - viņš paceļ galvu un skatās uz mani.
- Es domāju,ka tu vēl varētu palikt pāris dienas,ja tev nav nekur jāsteidzas.Ir dažas lietas ko vēlos vēl izdarīt. - viņs nopietni saka un pa brīžiem spēlējas ar Džeimiju.
- Sarunāts. - es uzsmaidu viņam un iedodu mašīnīti puikam.
Pienākusi vakara saruna ar Patriku.Es apsēžos uz dīvāna un viņs man pretī.Ārā jau ir satumsis un šī nakts laikam būš vēsa.
Mēs kādu laiku runājam par ierastām lietām,uz kurām vienkārši varēju atbildēt.
- Klēra,es tev gribu pajautāt jau vienu jautājumu kādu laiku. - es pamāj ar galvu,kā piekrišanu. - Vai tu vaino sevi viņa nāvē? - sākumā nesapratu par ko viņš runā,bet kad sapratu ... es nezināju ko atbildēt.
- Es..... nezinu. - ievelku elpu un izpūšū. - dažbrīd jā,dažbrīd nē.Es saprotu,ka tā nav mana vaina,bet es gribu sevi tajā vainot. - viņš paceļ uzaci un skatās uz mani.
- Kāpēc tu gribi sevi vainot? - viņš pakasa zodu.
- Jo tad man būtu bijis iemesls pamest šo pasauli,ja būtu nomirusi toreiz,vismaz tad nomirtu ar domu,ka tā bija pareizi.
Viņš neko nesaka un es arī.Jo ,godīgi,es pat mazliet pati nesapratu ko pateicu.Kad to teicu tas likās sakarīgi,bet tagad.Pilnīgs murgs.
- Saproti,es vainoju sevi,lai varētu izciest sāpes,kaut mazliet,lai zinātu,ka tas ko daru nav tā pat vien,bet gan ar iemesl.Bet tad es meklēju iemeslu ,lai to darītu,jo savādāk,tas būtu bijis nevajadzīgi un lieki. - knibinu segas malu.Man riebjas just sāpes vai jebkādas emocijas citu priekšā,es negribu izskatīties vaļa,man jābut stiprai priekš sevis.
- Rīt,ap astoņiem, es tevi aizvedīšu kaut kur. - viņš pieliecas mazliet tuvāk. -bet tagad ejam gulēt rīt agri jāceļas - viņš pieceļas kājās.
Es viņam sekoju.Es atvados no viņa un ieeju istabā.Uzvelku pidžammu un iekrītu gultā.Kur viņš mani vedīs?Kur viņš vispār var ētu mani vest?
Ar šīm domā manu acu plakstiņi palika smagi un es nepretojos miegam,kas man bija uznācis.
