Kādu vakaru tīrot datoru atradu šādu tādu stāstiņu kuru personīgi biju sarakstījusi pirms gada.
Tas notika pavisam nesen.. Bija drēgns rudens vakars. Ielās cilvēku nebija. Lija lietus. Un steidzīgi nāca pretī viņa. Nosalusi un izmirkusi. Viņa nebija parasta meitene. Ieraugot vien varēja noprast, ka kaut kas viņā ir savādāks. Mugurā viņai bija zils trencis, melni zamša zābaki un atkailinātas kājas. Sejā bija redzam dīvains uztraukums. Acis gan bija ļoti skaistas. Zilā okeāna krāsā, kā topāza akmens. Lūpas bija uzkrāsotas maigi rozā, tā, lai nav piedauzīgi. Mati tumšā krāsā sapīti garā bizē. Koptēlā viņa izskatijās jauka.
Bet tomēr.. Kas gan viņu varēja uztraukt? Viņa viena pati ātrā tempā pārvietojās pa pilsētas ielām, itkā kādu meklētu.. Klejojot pa ielām viņa iegriezās kādā sānielā. Likās, ka nav laba doma, jo nekad nevar zināt kas tur var notikt. Bet viņa steidzās raitā solī.
Tur stāvēja viņš. Kāds vīrietis melnā mētelī un lakādas kurpēs. Rokās lietussargs.
Lūk, viņš arī bija viņas noslēpums. Viņš viņu uztrauca. Viņa steidzās pie viņa. Viņi stāvēja un klusēja. Viņam trīcēja sirds, bet viņai trūka elpas. Viņiem bija noslēpums. Viņus kas vienoja. Tikai nevarēja saprast kas ir viņu noslēpums..
Viņi stāvēja cieši skatījās viens otram acīs, bet neko neteica. Bija kapa klusums.. Tikai lietus čaboņa skanēja apkārt.
No malas izskatījās, ka viņus vieno acu krāsa. Arī viņam acis bija zilā okeāna krāsā.
Abi joprojām klusēja.
Te kādā momentā viņa nokrita ceļos. Viņš aizgriezās. Viņa uz ceļiem pārvietojās pretī viņam. Viņam noritēja asara gar vaigu. Viņa piecēlās kājās, satvēra viņa roku. Viņš atgrūda viņu. Viņai notecēja asara. Viņš aizgriezās un sāka raudāt.
Viņa arī aizgriezās. Joprojām bija klusums. Viņi nesarunājās.
Viņa atkal mēģināja, šoreiz viņa mēģināja roku uzlikt viņam uz pleca. Viņš viņu atraidīja..
Viņi nostāvēja labu laiku klusējot un skatoties viens uz otra.
Diez kas viņus varēja vienot? Vai tas ir notikums? Vai tā ir kopīga pagātne?
/Ja būs daudz plusiņu, būs turpinājums ;) /
