čau. gribēju šeit arī iemest savu grāmatiņu. novērtējiet to, un saprotieties, esmu iesācēja. laikam, daļiņas arī būs katru dienu. piedodiet ka ir tik īsas, ar laiku būs garākas. :)
Prologs
Es eju un eju un eju... Priekšā ir tā skaistā, baltā gaismiņa. Man gribas skriet, bet kāds mani velk atpakaļ. Es pamodos. Un atkal es jutu TĀS. Es gribēju atpakaļ, lai man nesāpētu. Bet man neatļāva. Ne fiziski, ne kā savādāk.
Un tad es sapratu, kurš man to nodarīja...
Pirmā nodaļa.
Iepazīšanās.
Mani sauc Ella Stefānija Heilla.
Pieceļos, ieeju dušā, saģērbjos, uzlieku nedaudz tušas un eju ārā.
Parasta diena, eju kā vienmēr ārā, ir vasara un man ir jautri - nav mācības.
Esmu jauka blondīne ar zilām acīm, tvirtu pēcpusi un slaidām kājām. Ir cilvēki kas mani sauc par dīvaini, dažu manu īpašību dēļ, bet ar laiku pieradu, un sāku neklausīties.
Mans tēvs nomira, kad man bija 8 gadi. Tikai māte palīdzēja man pārdzīvot, un ir lieliski, ka man viņa ir.
Man ir 14 bet jau ir krietns pulciņs, kas met uz mani acis. Man tas riebjas. Noskurinājos, brrrr.
Aizeju pie vecmāmiņas, palīdzu viņai dārza darbos un mājās. Palūdzu naudu un tinos. Satieku Lilī un viņas māsu - Kristiānu. Aizejam uz veikalu, es nopērku kolas buņdžiņ, bet Kristiāna - čupa čupu. Ejam uz manu mīļāko pagalmu.
Tur jau ir bariņš zēnu kas cenšas pierunāt dažas meitenes spēlēt laikam `sasaldētos` tikai meitenes, protams, kuras bija mūsu ciemata lieliskākās cacas, nepiekrita, jo ir vasara un visām bija mini-svārki, bet lai spēlē `atsaldētu` kādu, jāizlien cauri kājām.
Tā nu mēs trijatā apsēdāmies un klausījāmies viņu čalās. Pēc mirkļa puiši pamanīja mūs un sauca kopā.
- Klau, meitenes, neesat jūs kā tās cacas un nākat ar mums spēlēt, ja tik jums nav svārku, -
Artūrs teica pašķielēdams uz mums, - jo neviens negrib spēlēt ar mums, tikai šūpoties un klačoties!
- Nu , tā jau nevajadzēja teikt - var jau pateikt lai viņas aiziet un pārģērbjas (kad pateicu tā, cacas pretīgi palūkojās uz mani) ... vai pamainam noteikumus, - ātri kaut ko izdomāju.
- Ok, man ir šorti, spēlēšu ar jums, - pagriezos pret Lilī un Kristiānu, - ko jūs sakāt? Spēlēsiet?
Tā mēs kādu laiciņu spēlējām, un cacas bija aizgājušas prom, līdz ar to, visiem garīgais bija manāmi uzlabojies.
Viņas arī bija trīs - Simona, Katrīne un Liena. Man viņas nekad nav patikušas, jo viņas ir savādākas. Uztver arī kaut kā savādi, pat nemāku noraksturot kā. Ar viņām nekad nav bijis jautri, vismaz man. Simona ir tā kā `barvede`. Katrīne ar Lienu vienmēr paklausa viņai, lai vai ko viņa prasītu, pavēlētu vai liktu. Es nezinu viņu sistemātiku. Pašas arī jūtas kā pasaules `nabas`. Sviests.
Katrīne visu uztver pārāk vienkārši, ja to tā nosaukt. Ja viņai pateiktu, ka viņas 10Ls ir pārplēsti uz pusēm, viņai tas pats būtu ja kādam piezvanītu mamma vai vienkārši piezvanītu.
Liena domā ka viņa ir kaut kāda joku `masters`. Izdomā kaut kādu sviestu un tad visas trīs rēc nevaldāmas. Reizēm gribas iesaukties - Fake nails, fake hair, fake smile. Bitch, are you weren`t made in China?! Uz mums trijām, paldies Dievam, nekas no viņu iespaidiem neiedarbojas.
Arī mācēt viņas neko nemāk, bet ko es te par viņām, brrr.
Spēlējam sasaldētos, viss ir kārtībā, līdz kāds idiots (cilvēks, kuru līdz šim brīdim es uzskatīju par jauku draugu) ieteica skraidīt cauri šūpolēm kas bīstami ātri lidoja šurpu, turpu.
Protams, es nomīzu no bailēm, tāpēc devos trešā. Pirmie tika cauri sveikā un pienāca mana kārta. Es saņēmu sevi rokās un skrēju cauri.
- Tas bija viegli, - es iesaucos, un visi iesmējāmies. Arī jautri tas bija. Tā mēs krietnu brīdi skraidījām. Nokarsuši karstajā svelmē mēs apsēdāmies un dzērām kolu, kuru padevām pa apli. Tad atkal gājām skraidīt cauri šūpolēm. Es jau gatavojos skriet un biju jau sagatavojusies, kad pamanīju Viņu.
Es viņu ieraudzīju un uzreiz iemīlēju.