Čau. Sākums stāstam laikam nav tas pats interesantākais, bet es mēģināšu turpinājumā visu labot. Dziesma. Enjoy.
Nedēļa paskrien sēžot mājās un tēlojot slimu. Man ir bail atgriezties skolā. Tomass Grīns noteikti būs izpļāpājies. Brīnos, ka man jau tagad netiek sūtītas īsziņas ar rupjiem lamuvārdiem.
Mamma visu nedēļu bija skaidrā, un it kā mani apkopa, bet es zinu, ka viņai gribējās aiziet gulēt dzērumā un pamosties dzērušai.
Tagad es sēžu pie spoguļa un lieku uz sejas divreiz biezāku tonālā krēma kārtu, kā parasti. Es negribu, lai mani atpazīst.
Kad esmu beigusi, mani ir vēl grūtāk atpazīt. Tas priecē, un es, saģērbusies, izeju no istabas.
-Kerij?
Pie pašām durvīm man ceļu aizšķērso mamma. Viņas lielās, brūnās acis ir aizpampušas un skaistie, gaišie mati – netīri. Viņa izskatās nolaista. Kad tētis vēl bija dzīvs, tad viņa neko tādu neatļāvās. Bet tēta nav.
-Kas ir? – dusmīgi norūcu. – Es nokavēšu autobusu.
-Kāpēc tu tā esi nokrāsojusies?
-Mammu, - pacietīgi paskaidroju,- es braucu pie Džesikas. Brauksim uz klubu. Paballēsimies un tā. Piektdiena taču.
Viņa tikai pamāj ar galvu.
-Cikos būsi atpakaļ? – viņa vēl pajautā.
-Naktī.
Tad es izeju ārā.
Brauciens ar autobusu liekas divreiz ātrāks. Es pat tā īsti nepaspēju apsēsties savā ierastajā vietā pie loga, kad jau ir jāceļas un jākāpj ārā.
Pie kluba man uzsmaida Henriks, iekšā glāzi kolas ielej Džordžīna un ģērbtuvēs sagaida Skārleta, Anna un Magdalēna.
-Kur Džesika?
Meitenes tikai parausta plecus. Es noģērbjos, pielaboju kosmētiku un apsēžos viņām blakus. Pēc pāris minūtēm ir dzirdama skaļā mūzika, balsis un soļu klaboņa. Ģērbtuvē ienāk Džeremijs.
-Pirmā būs Kerija. Tad Anna, Skārleta…
-Parasti Džesika atklāj šovu, - Magdalēna drūmi novelk. Viņas smalkais, tievais augums ir novietots neapstrīdamā neapmierinātības pozā.
-Kā redzu, viņas nav. Un Kerijai būs jāgatavojas iet uz istabām. Tāpēc arī viņa ir pirmā. Pēc Skārletas sekos Magdalēna, tad Andželīna, un vēlreiz Anna.
Es, sastingusi ar savu kolu rokās, ieplēšu acis.
-Ko? Istabām?
Visi pagriežas pret mani. Ak, jā. Neviens taču nezina, ka es vēl joprojām esmu jaunava. Džeremijs nobola acis.
-Izbeidz. Pagājušo reizi taču nebija tik traki, vai ne? Nu re. Tātad tas ir izlemts…
-Es negribu…
-Aizveries, - Anna mani iedunkā un draudzīgi iesaka. Iekožu lūpā, lai nebūtu jāsāk raudāt.
Džeremijs vēl kaut ko stāsta, bet es savelku rokas dūrēs un mēģinu vīrietim neiesist. Es viņu ienīstu. Ienīstu. Ienīstu. Bet viņš man maksā, tāpēc es nedrīkstu neko teikt. Es viņu ienīstu. Ienīstu.
-…Kerija!
Un tad, kā pa sapni, es uzsoļoju uz skatuves un sāku dejot, ar vienu roku turēdamās pie aukstā metāla stieņa. Dzirdu urravas un prieka saucienus, un kaut ko līdzīgu svilpieniem, tikai tie mani nekādi neietekmē. Es akli blenžu uz bāra pusi, nevarēdama vien sagaidīt, kad varēšu Džordžīnai palūgt glāzi šņabja vai kaut ko tādu. Es dejoju, dejoju, uz skatuves tiek mesta nauda, un es virpuļoju apkārt stienim. Mūzika ir skaļa…
Kad beidzot esmu nodejojusi savas četras minūtes un savākusi naudu, ģērbtuvēs mani sagaida Skārleta.
-Iesim.
Uzlūkoju sievieti ar bailēm acīs. Pēkšņi es jūtos kā septiņus gadus veca meitene, kuru ved uz poti, bet viņa spītējas pretī. Man ir bail.
-Lācēn…
-Es negribu, - nočukstu. Skārletas zilās acis mazliet satumst. – Skārleta, es negribu, lūdzu, ļauj man iet prom…
-Paklau, meitēn, arī es reiz piedzīvoju to pašu, ko tu. Arī man sāpēja, arī es pārdzīvoju, bet visas tiek tam pāri. Tu taču to darīji jau pagājušonedēļ, izbeidz uzvesties kā bērns, iesim.
Apvaldu savas elsas un sekoju Skārletai pa šauro, tumši krāsoto gaiteni.
Es jūtos kā lops, ko ved uz kaušanu. Skārleta ik pa brīdim pamet skatienu uz atpakaļu, bet izliekas, ka neredz manas asaras.
Es negribu.
Man bail.
Kad Skārleta apstājas, es uzmetu vēl pēdējo lūdzošo skatienu viņai, bet tad sieviete viegli iegrūž mani istabā.
Uz vienu brīdi, uz vienu mazu, īsu brīdi, es ceru, no visas sirds ceru, ka tur mani gaidīs Tomass, un mēs atkal tikai parunāsimies. Bet tā nav.
Uz gultas malas sēž liela auguma vīrietis Henrika gados, un viņa acīs nav ne miņas no žēlsirdības vai iejūtības.
-Nu ko, mazā, papriecāsimies?
-Nē, lūdzu, ļaujiet man…
-Aizver muti, sīkā padauza!
Kad beidzot tieku ārā no piesmakušās, pēc alkohola smirdošās ģērbtuves, ir gandrīz pieci. Man pār vaigiem nemitīgi līst asaras, un es ar bailēm domāju, ko gan mamma teiks par pārsisto lūpu. Man sāp, un man ir kauns.
Klubā vairs ir tikai Džordžīna, Džeremijs un Magdalēna, kura klusi slauka zāli. Visi pārējie ir prom. Vienīgi kaut kur stūrī uz dīvāna ir pāris atslēgušies apmeklētāji, bet ap sešiem arī viņus dzīs prom. Mana šīvakara alga jau ir man kabatā, un tā nauda liekas briesmīgi netīra un pretīga. Nē, tāda liekos es. Es esmu pretīga. Un nu jau arī netīra.
Pie durvīm Džordžīna man uzsauc ‘’uz redzēšanos’’, bet esmu pārāk nobijusies un dusmīga, un nelaimīga, lai atbildētu.
Kamēr tieku līdz autobusa pieturai, saprotu, ka pēdējais autobuss jau ir aizgājis. Vēl redzu tā aizmuguri nozūdam tumsā. Ideāli.
Tuvējā diennakts veikalā nopērku bundžu enerģijas dzēriena, bet tas liekas skābs un pretīgs, un es to nemaz neizdzeru, vienkārši turu rokā. Tad izlemju, ka man ir jāmeklē, kā lai tieku mājās. Bundža nonāk miskastē, un es lēni sāku iet atpakaļ uz klubu. Varbūt vienu nakti es varētu pārlaist tur.
Kad esmu jau tik tuvu klubam, ka redzu no turienes izskrienam kaut kādu vīrieti, sastingstu. Man atkal ir bail. Henriks jau sen ir nozudis, tāpēc nekādas lielās aizsardzības man nebūs, ja tas vīrietis sāks nākt manā virzienā.
Un tieši tas arī notiek.
Kad pamanu, ka stāvs mērķtiecīgi tuvojas man, pagriežos un sāku iet prom no pazīstamās ielas, prom, atpakaļ uz centra pusi. Kur lai es paglābjos?
-Kerij!
Es apstājos. Balss ir nepazīstama, bet, ja jau sauca mani vārdā, tātad saucējs mani pazīst. Pagriežos, un ieraugu, ka apmēram sešus metrus no manis stāv neviens cits, kā Tomass Grīns.
-Tu kaut ko gribēji?
Puisis ilgi pēta manu seju, bet tad pienāk vēl tuvāk.
-Tev kaut kas notika?
Ar plaukstas virspusi noslauku vaigus, bet zinu, ka notecējušo kosmētiku notīrīt tas nekādi nepalīdz.
-Nē. Ko tev vajag?
-Tu mani neatceries? – viņš pajautā.
-Protams, ka atceros, - dusmīgi saku. – Puisis, kura draugi mani nopirka tev kā dāvanu. Kā lai aizmirst kaut ko tik brīnišķīgu.
Tad es pagriežos un atsāku iet.
-Kāpēc tu mani skolā ignorēji?
-Ko? – izlemju, ka visgudrāk būtu tēlot muļķi.
-Nevajag. Tā biji tu. Skolā.
-Kas tev ir par problēmām? – izsperu, dusmīgi saraukdama uzacis.
-Es tikai gribu zināt…
-Nu tad gribi tālāk. Man tev nekas nav jāpaskaidro.
-Paklau, es šodien uz šejieni atbraucu tikai tāpēc, lai tevi satiktu un izdomātu, vai tu tiešām esi tā pati Kerija, ko satiku skolā. Un tu esi, - pēdējos vārdus viņš paziņo kā neapgāžamu faktu.
-Tev labi darbojas fantāzija.
-Izbeidz!
-Es pat neesmu sākusi…
-Kerij!
Viņš ir saķēris manu roku aiz elkoņa.
-Ko tu gribi? – izdvešu. Puisis laikam neapzinās savu spēku, un man sāk sāpēt roka. Mēģinu to izraut no tvēriena, bet Tomass nepadodas.
-Patiesību.
-Man sāp, - klusi iespiedzos.
-Pasaki…
-Man sāp, tu, idiot! – iekliedzos. Tas atgādina par visām tām sāpēm, kurām cauri es šovakar jau biju gājusi, tāpēc atkal sāku raudāt. Tomass acumirklī palaiž manu roku vaļā.
-Piedod, piedod, piedod, es negribēju…
-Atšujies, - izdvešu, atsākdama iet pa tumšo ielu uz priekšu.
-Es negribēju, lai tev sāp, piedod man.
-Es tev teicu, lai tu vācies prom.
-Jā, es tevi pat nepazīstu, bet es zinu, ka tu esi tā pati.
-Ej mājās.
Jūtu, kā Tomass apstājas.
-Bet pēdējais autobuss jau ir aizgājis, - viņš konstatē. – Kā tu tiksi mājās?
-Es jau esmu mājās, - nosaku. Man nekad nav sanācis melot, bet liekas, ka šobrīd es tieku galā itin labi. – Es dzīvoju te.
-Labi. Es tikai gribēju piedāvāt tevi aizvest. Nevajag atstumt visus, kuri tikai cenšas palīdzēt, tā tu attapsies pavisam viena. Un arī melot tev nesanāk. Mēs vēl tiksimies.
Tad puisis pazūd, atstādams mani vienu tumsā.
-Pagaidi, - nočukstu gandrīz bez skaņas. Man tiešām nav kā tikt mājās. Vienīgais risinājums ir iet atpakaļ uz klubu, bet tam spēka nepietiks, tāpēc vienkārši apsēžos uz soliņa ceļa malā. Ko lai es daru?
Kā glābējs parādās vientuļš taksometrs, un es to ātri nostopēju. Mājupceļā aiziet liela daļa manas šodienas algas, bet mājās stāv vēl pagājušās nedēļas četrsimt dolāri, tāpēc nabagāka es no tā nekļūšu.
Un atkal man ir bail pirmdien iet uz skolu.
