Hey, man bija pāris dienu pauze. Esmu atpakaļ. Dziesma. Enjoy.
Pēc stundām es mēģinu pieklājīgi noraidīt Tomasa piedāvājumu mani aizvest mājās, bet liekas, ka puisis tāpat apvainojas.
Tiklīdz esmu atkratījusies no viena, pie trotuāra ar savu žilbinošo Lexus IS piebrauc kāds cits. Džefersons. Puisis, kurš mani paglāba no bumbas.
-Čau, mazā, - viņš gandrīz nevērīgi nosaka pa atvērto logu. – Nevajag aizvest?
-Nē.
-Ei, ko tāda attieksme? Es tikai gribēju aizvest tevi mā…
-Nevajag, - noskaldu un atsāku iet. Viņš brauc man līdzi.
-Kā tevi sauc?
Neskatoties nomurminu, ka Kerija.
-Neesmu tevi iepriekš ievērojis. Jauniņā?
-Nē.
-Tu neesi diez ko runātīga, ja?
Atceros, ka to pašu teica Tomass un apstājos. Tad pagriežos pret viņu.
-Es esmu. Bet es runāju tikai ar tiem, kas man neseko kā dzinējsuņi.
-Tu mani salīdzini ar dzinējsuni? – viņš sarauc uzacis.
Nopētu viņa mašīnu vēlreiz. – Nu labi. Dzinējsuns ar Lexus.
Džefersons iesmejas, un tad attopos, ka vēl joprojām nezinu viņa vārdu, bet es esmu vai nu pārāk iedomīga, vai kautrīga, lai pajautātu.
-Labi, mazā Kerija. Ja jau negribi, tad nevajag, - viņš nosmejas un aizver logu.
Tad aiztraucas pa šoseju uz priekšu, līdz kļūst nesaskatāms. Es atviegloti nopūšos.
Es atkal izlemju aiziet pie Džesikas, un durvis atkal atver Elizabete.
-Kur Džesika?
-Es nezinu. Teica, ka aizbrauc pie vecākiem.
Es atviegloti nopūšos. Par šo tēmu viņa nekad nemelo. Un, ja jau Džesika tik tiešām ir Floridā, tad mani gaida briesmīgi gara nedēļa vai vairāk.
-Labi, atā.
Tad es eju mājās, kur mani sagaida mamma – atkal piedzērusies. Un ar to man ir sajūta, ka viss atkal ieiet vecajās sliedēs. Mamma dzer. Es viņu pieskatu. Nepildu mājasdarbus. Nevaru sazināties ar Džesiku.
Otrdiena. Stundās es vienkārši truli blenžu tāfelē. Konsultācija pie Džeimsa nenotiek, jo es esmu pārāk noticējusi Tomasam, lai vispār ar skolotāju ielaistos kaut kādās darīšanās. Un pie vienas vietas, ja tas ietekmē manas atzīmes.
No Tomasa es veikli izvairos. Mani ir sabiedējis tas, kas vakar notika sporta zālē. Es nespēju uz viņa pusi pat paskatīties. Ko viņš ir sadomājies? Es viņam patīku? Es parasti esmu meitene, kuru visi apjūsmo slepus, jo es nepiederu ne karsējām, ne kādai citai sociāli aktīvai grupai, un, lai gan es nekad neesmu bijusi ne atstumta, ne aprunāta, es nekad neesmu iekļāvusies pie citām meitenēm. Ja es kādam patiku, es to uzzināju no paša kandidāta, ar piebildi nevienam neteikt. Man ir bijis viens puisis, ar kuru attiecības pajuka, jo viņš ar ģimeni pārcēlās uz Denveru. Tas bija jauki, bet man bija piecpadsmit gadu un viņam – septiņpadsmit, un apkārtējo viedoklis un attieksme bija diezgan briesmīga.
-Tagad gan es tevi aizvedīšu, - dzirdu aiz muguras balsi. Kad pagriežos, redzu Džefersonu uz motocikla. Izskatās diezgan… Seksīgi. Es parastu plecus un pagaidu, kamēr viņš piebrauc tuvāk.
-Un ko gan teiks tavi lielie draugi, kad redzēs, ka apkārt vizini desmitās klases skolnieci? – mazliet saērcināti paprasu. Džefersons iesmejas.
-Viņiem skaudīs.
Un tad viņš sniedz man ķiveri, un liek kāpt virsū tam rēcošajam nezvēram. Pats paliekot bez ķiveres, ar izspūrušiem matiem un ironisku smaidu sejā, puisis izskatās seksīgs. Man nav cita apzīmējuma. Seksīgs.
-Pirmo un pēdējo reizi, Džeferson.
Puisis iesmejas un pagaida, kamēr uzkāpju uz motocikla.
-Kur… Ē… Rokas? – izstomu, jo man negribas neaicinātai viņam pieskarties. Lai arī cik glīts un seksīgs, un dievišķīgs viņš nebūtu.
-Tur, kur tu gribi, mazā, - viņš nobola acis un ierūcina motoru skaļāk. – Labi, ja jau esmu tik pretīgs, vari turēties pie sēdekļa malas, bet tā tu vari arī nokrist.
Bez liekas kavēšanās, bet negribīgi es apviju Džefersonam apkārt rokas.
-Kur tu dzīvo?
-Vari mani izlaist pie Temperstrītas, es aiziešu ar kājām…
-Nē. Kur tu dzīvo?
Kad nomurminu adresi, viņa sejā uzrodas neizsakāmi apmierināta izteiksme, un, klusi iesmējies, viņš sāk braukt. Es pametu skatienu atpakaļ.
Tur, pie sava brāļa tumši zilās mašīnas, it kā nevērīgi atspiedies pret durvīm, stāv Tomass. Un viņš mani ierauga.
Es neredzu puiša sejas izteiksmi, bet man liekas, ka viņš mani gaidīja.
Nesagaidīja.
Pie manas mājas puisis motociklu apstādina diezgan negribīgi.
-Nu labi, mazā Kerija.
-Ko?
Džefersons nokāpj no motocikla un noņem man ķiveri. Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka mani mati izskatās vienkārši briesmīgi. Puisis uzliek ķiveri uz sēdekļa, un es nokāpju no tā nost.
-Paldies.
-Nav par ko, - viņš saka, un seju nepamet tā sarkasma un nicinājuma pilnā izteiksme. Kaut kur vīd arī apmierinājums.
-Ko smaidi? – noburkšķu.
Puisis sarauc uzacis, bet klusē.
-Atā, mazā. Līdz rītam.
Es nesaprotu pēdējo teikumu, bet, kad nākamās dienas rītā ieraugu puisi uzticami gaidām mani pie mājas uz sava motocikla, es gandrīz izvemjos.
Kas visiem ir uznācis? Es pēkšņi esmu palikusi skaista un populāra, vai?
-Čau, mazā, - viņš mani pasveicina, sniegdams ķiveri.
-Tad nu tā, Džeferson, - sakrustoju rokas uz krūtīm. – Es tevi nepazīstu. Tu mani arī ne. Tu mani tikai vienu reizi aizvedi mājās, un man nav ne mazākās nojausmas – kāpēc. Ja šis ir kāds ļauns joks, tad labāk izbeidz uzreiz. Es netaisos ar tevi ielaisties nekādās darīšanās. Es pat nezinu, kā tevi sauc!
Kad esmu apklususi, Džefersons tikai viegli pasmaida.
-Tas būtu viss?
-Mhm, - nomurminu.
-Tad nu tā, Kerij, - viņš atdarina manu toni. – Varbūt tu vienkārši esi ļoti skaista un jauka meitene, un es gribu kādu, ar ko parunāties.
Un tad viņš man uzliek galvā ķiveri.
-Un es taču zinu, cik seksīgs un skaists es esmu, - viņš pašapmierināti nosaka, kad esmu apsēdusies uz motocikla.
Es vārgi iesmejos. Nav jau nemaz tik slikti. Visus šos gadus man gandrīz neviens nepievērsa uzmanību, un šī ir patīkama pārmaiņa. Tikai man pat negribas domāt, kāpēc Džefersons tā izturas.
-Un mani sauc Daiens. Dai-ens.
Un pat viņa vārds ir seksīgs. Es padodos, pat nepadomājot, ko domās Tomijs. Lai gan… Kāda viņam darīšana?
