Čau. Kaut kas jauns, un, jā, tēma arī tāda diezgan... Diezgan. Šis stāsts būs tāds mazliet vairāk esnezinukāds. Gan jau paši redzēsiet. Ja patīk, liekam plusu. Nākamā daļa tiks likta tikai tad, kad iepriekšējai būs savākušies 90 plusi. Dziesma. Enjoy.
Kad ieeju atpakaļ dzīvoklī, redzu, ka mamma atkal ir atslēgusies un nu guļ uz dīvāna. Es nopūšos, bet palīdzēt nekādi nevaru. Telpa smird pēc alkohola, un uz grīdas mētājas pāris tukšu šņabja pudeļu. Es nopūšos vēlreiz, piekopju viesistabu, savācu pudeles, ieleju glāzē aukstu ūdeni ar ledu, nolieku glāzei blakus divas pretsāpju tabletes un pie gultas pielieku bļodu.
Tad es ieslēdzos savā istabā. No atvilktnes izņēmusi savu dārgo apakšveļu – glītu, tumši zilu krūšturi, biksītes, zeķturus un garās zeķes, es novelku džinsa bikses, jaku un pārējo, un mirkli šaubīdamās, uzvelku mugurā skaisto, tumši zilo komplektu. Tad es izķemmēju tumši brūnos matus, iztaisnoju tos un aši uzklāju sejai biezu kārtu kosmētikas. Es pārvēršu savu seju līdz nepazīšanai.
Bālā āda kļūst mazliet vairāk iedegusi, brūnās acis – dziļākas un izteiksmīgākas, lūpas – pilnīgākas un sarkanākas, uzacis – biezākas un formīgākas. Es sev vairāk patīku ar visu šo, nekā bez.
Tad es uzvelku atpakaļ bikses, krekliņu, zeķes un jaku, tikai kedas tiek nomainītas pret greznām, melnām augstpapēžu kurpēm. Uzmetusi sev skatienu spogulī, man krūtīs atkal iegulst tas briesmīgais uztraukums un bailes. Ja nu kāds pieķer?
Šausmas un uztraukums mani vajā līdz pat autoostai. Ir apmēram septiņi vakarā, un mani gaida stundu ilgs brauciens uz Losandželosu.
Kad iekāpju autobusā, šoferis man laipni uzsmaida un pasniedz biļeti, bet es nespēju viņam pasmaidīt pretī, tāpēc pat nepasakos un apsēžos brīvā vietā pie loga.
Ja vien tētis zinātu, ar ko nodarbojas viņa nepilngadīgā meita… Es nevilšus iesmejos. Ja vien. Diemžēl, ja arī viņš redz un zina, tad nedod nekādas zīmes no tās pasaules. Tētis pirms četriem mēnešiem cieta aviokatastrofā. Tas arī bija viņa pēdējais lidojums no dzimtenes – Itālijas, - atpakaļ uz mājām. Kopš tā laika mammai ir depresija, viņa dzer un neiet uz darbu, un es daru to, kas ir kauns un negods jebkurai sievietei. Es sevi pārdodu.
Nu, ne jau tā pa īstam. Man ir tikai sešpadsmit, un es esmu nevainīga, bet dejošana klubā ap stieni man ir tas pats, kas sevis pārdošana TĀDĀ veidā.
Es to nedaru viena – ar mani ir mana labākā un vienīgā īstā draudzene Džesika. Arī viņa strādā klubā, bet, ja es to daru tikai un vienīgi naudas un iztikšanas pēc, viņa to dara tikai un vienīgi prieka pēc. Džesikai ir deviņpadsmit gadu, un viņa jau otro gadu mācās koledžā, bet, kad viņa vēl bija pamatskolā un pat vidusskolā, viņai neviens nekad nepievērsa uzmanību. Viņa nevienam zēnam īpaši nepatika, un tāpēc viņa tagad iegūst sev uzmanību citādākā veidā. Dejojot puskaila, apmēram simts cilvēku priekšā katru piektdienas nakti.
Kad iebraucam Losandželosā, mana sirds it kā nomierinās.
Jā, tas ir riskanti, ļoti riskanti, bet es paļaujos uz veiksmi. Es ceru, ka klubā nekad neiemaldīsies kāds mans klasesbiedrs vai attāls radinieks. Tad būs sūdi.
Tiklīdz es izkāpju no autobusa, mani aptver vēsais gaiss. Nu, Losandželosā nekad nav īsti auksti, bet, kā vien es šeit esmu striptīza ietvaros, mani krata drebuļi un ir vēsi.
Tagad man ir jāiet apmēram divdesmit minūtes līdz klubam. Bet tas ir patīkami. Pilsētas steiga un gaismas mani kaut kā… Nomierina. Nomierina pirms lielā notikuma.
Kad austiņās esmu ieslēgusi mūziku, vairs netraucē ne mašīnu signāltaures, ne saucieni. Viss ir… Mierīgi.
Kad nonāku pie kluba, acīs uzreiz spiež spilgtā, mirgojošā zīme pie durvīm.
-Labākais šovs, skaistākās meitenes, gardākie dzērieni – tikai piektdienās, tikai šeit! – klusā balsī nolasu. Zīme te stāv jau četrus mēnešus, kopš pirmo reizi pārkāpu pār šo slieksni, ar Džesiku pie rokas un bailēm sirdī. Bailes nav mazinājušās.
Pie durvīm stāv arī apsargs Henriks. Es pamāju vīrietim ar galvu, un viņš man uzsmaida.
-Šodien kaut kā laicīgi, parasti tu atnāc pēdējā brīdī, - viņš nomurmina. Viņam ir apmēram divdesmit pieci gadi, un tik gludi noskūta galva, ka tajā atspoguļojas apkārtne.
-Jā, ē, tā sanāca, - nomurminu.
-Džesika ir iekšā, - viņš moži iesaucas, bet tad atkal mazliet saīgst, - bet tu jau zini, kur viņu meklēt.
-Paldies, Henrik, - pasmaidu, - līdz vēlākam.
-Līdz vēlākam.
Klubā gatavojas piektdienas vakaram. Visi tumšie ozolkoka galdi zāles stūros ir spodri, gaismas ir spožas un mūzika – skaļa.
Tiklīdz tieku līdz letei, Džordžīna, mūsu bārmene, ielej man glāzi kolas.
-Uz veselību, Lācēn, - viņa iesaucas. Sievietes blondajos matos ir košas aveņkrāsas šķipsnas, kuras maina toni košajās gaismās. Un par Lācēnu viņa mani sauc tikai tādēļ, ka esmu šeit pati jaunākā.
-Paldies, Džordžij, - atbildu, savākdama glāzi un aiziedama uz personālam paredzētajām telpām. Pagaidām te ir tikai Džesika un Anna, un abas kaut ko ļoti cītīgi pārspriež.
-…nesaprotu, kāpēc gan viņa nevarētu iet arī uz istabām?
-Jo viņa ir vēl maza, un mana draudzene, un vispār…
-Čau.
Mans sveiciens sabiedē viņas abas, un Džesika gandrīz nomet zemē savu kafijas tasi.
-Čau, Lācēn, kā sviežas? – Anna bezrūpīgi man uzsmaida.
-Labi, - nomurminu. Džesika uzmet man žēlu skatienu.
-Kā skolā? – viņa pajautā. Džesika jau zina, cik grūti man ir. Franču valoda ir murgs, un arī matemātika nav diez ko labāka.
-Labi, - monotoni atkārtoju. Tad novelku virsdrēbes. Džesikas modrās, spodrās, tumši zilās acis seko katram manam solim, līdz beidzot es apsēžos meitenei blakus. – Ko jūs te tik cītīgi apspriedāt?
-Džeremijs domā…
-Mēs domājam…
Abas saskatās, un es redzu, ka Anna izskatās diezgan neapmierināta.
-Tev labāk parunāt ar viņu pašai.
Džeremijs. Mans boss. Priekšnieks. Darba devējs. Sauciet kā gribat, bet es viņu neciešu ne acu galā. Pēc visām tiesībām, meitenei pienākas tieši un precīzi puse no vakarā nopelnītā, bet sākumā Džeremijs man deva tikai trešo daļu, aizbildinoties, ka esmu ļoti jauna un neprasmīga. Kad Anna, Džesika, Skārleta un vēl pāris meitenes parādīja viņam, kur vēži ziemo, viss pārgāja, bet man pret savu priekšnieku joprojām ir diezgan nepatīkamas domas. Nu, es viņu ienīstu, ja gribam būt tieši un konkrēti.
-Nē, es labāk pasēdēšu tepat, - atsaku, iedzerdama malku kolas. Anna sarauc tievās, melnās uzacis.
-Par šo gan tu gribēsi ar viņu parunāt, - jaunā sieviete saka, atmezdama uz atpakaļu blondās cirtas.
-Negribēšu.
-Kerij, - Džesika brīdinoši nomurmina, bet es nogrozu galvu.
-Ja tas būs kas svarīgs, tad viņš pats pienāks.
Ak, un protams, ka viņš pienāk. Viņa slaido stāvu var redzēt jau pa gabalu, un, tiklīdz es speru pirmo soli skatuves virzienā, viņš satver manu roku un novelk nost.
-Ko tu dari, ir mans priekšnesums…
-Nē. Šonakt nē.
-Ko?
-Šonakt tu iesi uz Istabām.
Istabas. Ar lielo burtu. Tā mēs apzīmējam telpas, kur meitenes iet un patiešām sevi pārdod. Ar visiem saviem labumiem. Un tomēr, kad es pieteicos darbā, starp mani un Džeremiju bija nerakstīta noruna, ka, kamēr vien es te strādāšu, man nebūs jāiet uz Istabām. Es būšu dejotāja. Tikai dejotāja.
-Tu taču joko, vai ne? – iesaucos mazliet par skaļu.
-Kerij, - viņš samiedz acis, - tu esi burvīga meitene, bet ar dejošanu nekad nenopelnīsi tik daudz, cik ar seksu.
-Mani apmierina mana alga, - aizvainoti nomurminu.
-Tas jau ir izlemts. Man par tevi jau samaksāja. Puikam dzimšanas dienas ballīte šeit, un draugi viņiem iegādājās brīnišķīgu dāvanu – tevi, - Džeremijs iesmejas. Es gandrīz izvemjos uz vietas.
-Beidz runāt, it kā es būtu kaut kāda pērkama un pārdodama prece.
Es lūkojos uz skatuvi, kur graciozi gorās Skārleta, un saprotu, ka mana alga tiešām varētu būt mazliet lielāka. Tomēr… Nē.
-Labi, - Džeremijs pasniedzas sev kabatā, un izvelk divas simts dolāru banknotes, - te būs avanss. Ja tu piekritīsi manam piedāvājumam, šonakt dabūsi vēlreiz tikpat. Ja nē, šo naudu vari paturēt, bet ar to brīdi tev vairs nav darba.
Dusmīgi blenžu Džeremija smaidīgajā sejā, līdz aizbāžu naudu aiz krūštura lences un nosaku, ka tūlīt būšu augšā. Džeremijs uzsit man uz pleca.
Kamēr noglabāju naudu savā somiņā, prātoju, ka savas nevainības zaudēšanu es biju iztēlojusies pavisam citādu. Nu, ne nu īsti ziedi, sveces un burbuļvanna, bet ne jau nu kaut kāds ātrais grūdiens Džeremija naktskluba otrajā stāvā.
Džesika mani sagaida pie Istabas durvīm.
-Saulīt, mīļā, Kerij, neuztraucies, viss būs kārtībā, - viņa čukst, piespiezdama mani sev klāt. Meitene smaržo pēc pļavas puķēm. Nē, tā smaržo viņas ugunīgi sarkanie mati. – Viņš ir kretīns, Džeremijs, vai zini, bet tev būs nauda. Neuztraucies. Sāp tikai īsu brīdi, pēc tam jau ir kaifs. Sākumā paprasi, ko viņš grib – īsu atvieglojumu vai ceļu uz paradīzi. Nu, vismaz es tā daru. Tad sāc. Ja viņš kaut ko grib, neliedz to, bet, ja sāk sist vai kaut ko tādā garā, kliedz, es atnākšu.
Džesika mani vēl reizi apskauj, atglauž man matus aiz auss un liek iet iekšā.
Telpa ir grezna. Vidū ir milzīga gulta, pārklāta ar tumši sarkaniem pārvalkiem, un arī aizkari ir tumši sarkanā krāsā. Tapetes ir gandrīz melnas, un grīdu izklāts balts, pūkains paklājs.
Es uzmanīgi apsēžos uz gultas malas. Pretī ir spogulis. Es sevi vēlreiz nopētu. Āda pat cauri visai kosmētikai ir balta kā sniegs. Lūpas ir sarkanas un pilnīgas, acis – lielas un mirdzošas. Es esmu skaista, bet man ir tik ļoti bail, ka tās sajūtas aizēno visu daiļo.
Un tad atveras durvis.
Puisis, kurš ienāk istabā, izskatās tikai mazliet vecāks par mani. Apmēram septiņpadsmit, astoņpadsmit gadus vecs. Viņam mugurā ir melna ādas jaka, balts krekls apakšā un kājās – tumši zaļas džinsa auduma bikses. Brīdi viņš vienkārši stāv pie durvīm, bet tad panāk pāris soļus dziļāk Istabā.
-Ē… Čau, - viņš nomurmina. Es jūtos neveikli. Nu, es esmu gandrīz puskaila, un viņa draugi mani nopirka.
-Čau, - nosaku, izsliedamies mazliet staltāk.
Tad paiet apmēram minūte klusēšanas.
-Ē, šis gan ir neveikli, - viņš klusi iesmejas, - it īpaši ņemot vērā to, ka mani draugi tevi nopirka, lai man būtu prieks.
Jūtu, kā vaigos sakāpj sārtums. Es pēkšņi jūtos kā īsta palaistuve, tāpēc nokaru galvu un neko nesaku.
-Piedod, es to nebiju domājis tā. Neuztraucies. Es tev neko nedarīšu, - viņš paceļ gaisā abas plaukstas, it kā padodamies. Paceļu galvu.
-Nu, laikam jau – paldies, - nosaku.
-Mēs… Mēs varam vienkārši parunāties, - viņš piedāvā. Puiša mati ir ļoti tumši brūnā krāsā, un ir viegli viļņaini. Tie ir ieveidoti uz augšu. Viņš vispār ir diezgan glīts.
-Varam, - nočukstu.
-Mani sauc Tomijs… Tomass.
-Kerija.
-Vai tas ir tavs īstais vārds? – viņš piepeši pajautā.
-Kāpēc lai nebūtu?
-Nu, pornozvaigznes parasti lieto izdomātus vārdus, - viņš nomurmina, bet, pamanījis manu sejas izteiksmi, piebilst, - nē, nē, es nedomāju, ka tu esi pornozvaignze. Tikai…
-Tikai tev tā liekas, jā, - dusmīgi nopurpinu, - es esmu nevainīga, kur nu vēl runājot par izdomātiem vārdiem.
Puisis palūkojas manī ar skumjām. – Cik labi, ka manā vietā negadījās kāds noaudzis tēvainis, kurš tevi izdrāztu neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi.
Tad puisis apsēžas man blakus uz gultas. Mirkli viņa skatiens slīd pāri manam augumam, bet tad viņš, it kā nokaunējies, palūkojas man acīs. Viņa acis ir tumši zilas un skaidras, kā bērnam.
-Varbūt piesedzies, jo, ē… - Viņš nomurmina, pasniegdams man savu jaku.
-Jā, paldies, - atbildu. Es atkal jūtos neveikli. Puiša jaka smaržo pēc cigaretēm un alkohola, bet neliekas, ka pats Tomijs būtu dzēris.
Mēs pļāpājam par diezgan nenozīmīgiem niekiem, kad viņš sāk interesēties par manu personīgo dzīvi.
-Cik ilgi tu jau te strādā?
-Četrus mēnešus. Nu, gandrīz piecus.
-Un kā tu nokļuvi šādā situācijā? Nu, kāpēc tu sāki dejot plika ap stieni?
Uzmetu Tomasam drūmu skatienu.
-Mans tēvs gāja bojā, māte sāka dzert, un man vajadzēja naudu, lai mammu un sevi uzturētu. Visur algas bija pārāk mazas un darba stundas – lielas, bet draudzene pēkšņi aizdomājās par šo profesiju. Sākumā man bija ļoti bail, jo kāds taču varēja mani pieķert, bet… Es paļaujos uz veiksmi. Un te nav nemaz tik traki. Pa vienu piektdienu reizēm var nopelnīt pat vairāk kā divsimts dolāru. Reizēm tiek arī pa avansam, bet tas ir tikai meitenēm, kas iet arī uz Istabām. Nu, teorētiski – ir palaistuves.
-Man žēl, - viņš uzliek roku man uz pleca, bet tad to aši novāc. – Piedod.
-Nekas. Nav tava vaina, - saku.
Kāds pieklauvē pie durvīm. Es dzirdu Džeremija pieglaimīgo balsi.
-Mister Grīn, jūsu stunda iet uz beigām.
-Jā, ē, viss, es nāku, - Tomass atbild, pakasīdams pakausi.
Es skumji uzsmaidu puisim.
-Paldies tev, ka neiebrāzies šeit kā pilsētas karalis un neizdrāzi mani kā prastu prostitūtu.
-Nav par ko, - viņš atbild, - laikam.
Kad viņš jau ir pie durvīm, Tomijs pagriežas.
-Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?
-Diez vai.
Nepiebilstu, ka ceru uz to, ka viņu vairs nesatikšu.
