čau. BEIDZOT pabeidzu, šitā gara. pabeidzu, jo vakar nebija i-neta. ;dd
Septītā nodaļa.
Nepabeigtā skaidrošana.
Diena pēc dienas pagāja. Visi, nu, es, mamma, Raivis aizmirsa baiso notikumu. Tā arī neviens īsti neuzzināja, kas par lietu, kāpēc tā. Es negribēju lai kāds uzzina. Tad mani iesēdinātu trako mājā. Kurš man ticēs ka man atnāca īsziņa no nezināma numura `Tu nepaspēsi.` un mani bez jēgā piekāva ? Visi ticēja tam, ka es uzprasījos kādam huligānam no blakus ciemata un viņš mani piekāva. Par īsziņu neviens nezināja, jo neviens, nekur to neredzēja.
Piecēlos no gultas. Visu šo laiku dzīvojos pa istabu, ne ar vienu nerunāju un truli blenzu griestos. Es vairs nekad negribu neko tādu piedzīvot. Nekad.
Piecēlos un piegāju pie spoguļa. Mans izskats bija drausmīgs. Mati bija samudžinātu juku jukām, kreisā roka bija zila. Uz labās rokas vēl aizvien bija tie paši viļņainie loki. Kājām bija zilumi tikai uz stilbiem, tas lieliski, bet rokām.. tur viss sniedzās līdz pat delnai. Ārā ir 30°C grādi, bet man būs jāvelk džemperis. Lislieski.
- Es nekas mūžā vairs neiešu ārā, - gaudos.
Sameklēju savu otro telefonu. Cik brīnišķīgi ka man tāds ir. Sameklēju taustiņu 2. un uz ekrāna parādījās vārds `Raivis`.
- Čau! Klau, kur Tu esi? Mums steidzami vajag satikties, - atbilde sekoja pēc pāris sekondēm.
- Čau! Ēēm, es esmu mājās, bet domāju doties prom...
- Lūdzu! Vai Tu vari atnākt? Lūdzu?
- Vispirms pasaki kas noticis? - dzirdēju fonā, kā Viņa audžutēvs kliedza...? un durvis aizcirtās. Pēc mirkļa sekoja vēja plūsma telefonā.
- Nevaru, atnāc pie manis, es tev visu sīki un skaidri izskaidrošu.
- Labi, skrienu, - to Viņam nevajadzēja teikt, jo es to tāpat sapratu.
Es, zinādama, ka Viņš ļoti ātri būs klāt, nosteidzos lejā, ielēju glāzē ūdeni un noliku to jau laikus koridorī uz plauktiņa, kur stāvēja kaut kāda ķemme.
Uzkāpu augšā un mammai skaļi noteicu, iedama uz istabu:
- Mammu! Tūlīt atnāks Raivis, lūdzu, atver Viņam durvis, kad Viņš atnāks un pasaki lai paņem glāzi uz plauktiņa!
- Jā, labi. Tu kaut kur iesi?
- Jā, aiziesim pastaigāties.
- Labi, tikai nepārpūlies, sarunāts?
Nomurināju atbildi, bet viņa tāpat to nedzirdēja.
Sameklēju pēc iespējas garākus šortus, kas bija netīri oranžā krāsā. Tajā pašā laikā dzirdēju, kā kāds spēcīgi un ātri pieklauvē pie durvīm. Mamma ar Raivi sasveicinājās, ielaida Viņu iekšā un aicināja paņemt manis nolikto glāzi. Raivis pateicās un mamma teica:
- Tūlīt Ella ... pagaidi viņu ... pat, viņa ātri ... klāt, - tas bija viss ko dzirdēju.un kādu melnu Ātri sameklēju kādu melnu krekli, kam bija garas rokas un dziļš iegriezums. Vismaz uz krūskurvja nebija zilumu!
Paņēmu telefonu, ieskrēju pie mammas istabā, iedevu buču, atvadījos un kāpu lejā.
- Čau.
- Čau, - atņēmu sveicienu.
- Tātad ...
- Klusu! - ātri apklusināju viņu, pirms mamma kaut ko sadzirdēja. Viņš pamāja ar galvu.
- Nāc, ejam ārā.
Izgājām ārā un bez liekiem vārdiem gājām uz mežu. Tas nebija tālu no manām mājām, bet nebija arī tuvu. Pa ceļam domāju, kā labāk viņam visu izstāstīt, bet man nebija ne jausmas. Es esmu Raivim ļoti daudz ko parādā. Mums vajadzēs pārrunāt visu todienu. Kāpēc es aizlaidos, par ko es kafejnīcā gribēju runāt, kas vispār todien notika...
- Vai Tu runāsi vienreiz?! - Viņs bija drausmīgi nokaitināts, tikai kad es domāju, es nebiju to pamanījusi. Šķita, ka biju domājusi stundu. Mēs pat nekur lāgā netikām. Vēl bija redzams ciemats. Pagriezos un devos ceļā uz klinti. Tur mums pietiks visa diena lai izrunātos.
- Piedod, lūdzu. Ēē..., - es nezināju ko teikt.
- Neatvainojies man, - Viņa žoklis bija saspringts un seja gandrīz vai kā tomātam.
- Labi. Ēē, iesim uz klinti, tur mēs visu varēsim pārrunāt.
- Pārrunāt - ko?
- Visu todienu. Par ko es kafejnīcā gribēju runāt, kāpēc aizlaidos, kas notika pēc tam kad aizlaidos.
- Kāpēc lai man tas būtu jāzina? - tas mani šokēja. Es apstājos un pagriezos pret viņu.
- Nu tad tā, jaunkundziņ. Ko tad tas nozīmēja? - ja dusmojas Viņš, dusmošos es.
- Kādēļ lai mani interesētu jukušas meitenes diena? Kas man, labāk paliks? Nē! Tas man pilnīgi neko nedos!
- Tad kāpēc Tu vispār uzradies šeit? Kāpēc Tu atbrauci uz šejieni? - uz to Viņam nebija atbildes. Viņš apgāja man apkārt, un gāja uz klinti. Ha! It kā Viņš zinātu kur tā atrodas. Visu ceļu vārījos kā vista aukstā ūdenī, gājām klusēdami, ne viena vārda.
Kad tikām pie klints, es, godīgi sakot, biju diezgan izbrīnīta, ka Viņš zina, kur ir mana iemīļotākā vieta, mēs apsēdāmies pietiekami tuvu, ka tikai pirksti saskārās. Es iesāku, jo man jau apriebās šis klusums:
- Ko vēl Tu zini par mani?
- Mhm... kā to saprast?
- Kā Tu zini ceļu uz šejieni?
- Es sekoju, ēēm... jūras šalkoņai, - kautrīgi acis nolaidis, Viņš atbildēja.
- Jūras šalkoņai? - nepārliecināti pārprasīju.
- Nu ja, ja ieklausās var sadzirdēt... Ēē, tātad, teorija ir tāda, ka tu itkā esi, nu kā, aizskrēji no kafejnīcas un skrēji pie omītes, tad Tu tur pagulēji un devies mājās, un atpakaļ ceļā tevi piekāva kaut kādi huligāni. Un jā, tev nozaga arī telefonu.
- Tik daudz es sapratu. Tikai daļa ir patiesības. Jā, es aizskrēju no tevis un skrēju uz upi. Tur es kādu brīdi pabiju un tad devos uz mājām, bet pārdomāju un aizgāju pie omītes. Tur es pagulēju, jā, bet man bija ļoti dīvains sapnis. Ļoti.
- Kas tad bija?
- Tas pat nebija sapnis, tas bi.. RAIVI! - pēkšņi ne no kurienes, Raivis nokrita. Viņam asiņoja mute un deguns. Šķita, ka tas bija salauzts.
Es no visa spēka purināju Raivi un saucu Viņu:
- Raivi, Raivi, Raivi! Raivi, kas notika? Celies, mums jāiet, kusties, nu taču, nepamet mani!
Es nokritu uz muguras, blakus Raivim, jo kaut kas spēcīgs man iebelza pa galvu. Tas bija priekšmets, un tika mests no priekšas. Bet es neatļāvos zaudēt samaņu. Vispirms es, tagad Raivis.. nē, tā nebūs.
Piecēlos. Es laikam biju gulējusi, jo piecēlos no aukstuma. Apkārt bija rasa, tātad, ir rīts. Palūkojos apkārt - es šo vietu nepazinu. Nekur neredzēju Raivi. Klusi saucu:
- Raivi, Raivi, kur Tu esi, Raivi?
- Nav jēgas Viņu saukt, Viņš ir tālu prom, - atskanēja balss. Atkal aplūkojos apkārt - neviena taču nekur nav.
- Vai drīkstu ieiet? - jautāja balss. Balss piederēja vīrietim, vismaz es tā sapratu.
- Kas Tu esi? Kur ir Raivis, kur esmu es? Kas šī ir par vietu? - es biju sanervozējusies, jo sākās jautājumu plūzma.
- Nebaidies, lūdzu, es tev neko ļaunu nedarīšu, - un radījums kam piederēja balss, ienāca iekšā, un tas nebija cilvēks...
