čāā. sen neliku rakstu, jo bija slinkums pabeigt pikto nodaļu. izbaudat. ;D
Piektā nodaļa.
Apmāns.
Es sēdēju un domāju. Ūdens patīkami burmuļoja, putni ķerkdami lidoja kur nu kurais. Kaut es tā varētu - mierīgi lidot ar saviem brāļiem un ne par ko neuztraukties.
Kādu brīdi padomājusi, sapratu, ka pie upes sēžu jau kādu stundu. Piecēlos, uzšļakštināju nedaudz ūdens uz rokām un apslapināju seju lai atvēsinātos. Gāju lēnām uz mājām. Es negribēju iet. Es brīnišķīgi zināju, ka man būs jārunā ar Raivi, bet es negribu viņu redzēt tuvākajās dienās. Tā arī izdarīju - nemaz negāju uz mājām, bet aizgāju pie omītes.
- Čau omīt! - sasveicinājos ienākdama lielajā, plašajā mājā. Kaut kas jauki smaržoja, laikam omīte pankūkas cepa sev un opītim.
- Sveika mazmeitiņ! - samīļojāmies. Viņa tiešām cepa pankūkas. Hmm...
- Nu, kāds putniņš tevi te atsaucis? Ilgi neesi redzēta.
- Jā, zinu. Atnācu no upes. Karsti palika. Kur opa? - viņu tā saucu jau kopš bērnības.
- Laikam viesistabā televizoru lūr, - sasmējāmies. Tieši es viņu iemāciju tā runāt, un tapēc viņa ir tik mīļa un brīnišķīga. Aizgāju uz viesistabu un sasveicinājos ar opīti.
- Čau opa! - gandrīz vai kliedzu, bet ne pārāk traki, jo opam slikta dzirde.
- Sveika mazmeitiņ! - viņš klusi atbildēja nepagriezdamies.
- Nu labi, netraucēšu, - klusi noteicu bet...
- Tu nemaz netraucē, - es jau paspēju iziet no istabas. Viņš mani dzirdēja? Es tak tik klusi nomurmināju. Kas zina, varbūt es jūku prātā? Jāaiziet pagulēt labāk.
- Oma, es varu aiziet nedaudz pagulēt? Cik ir pulkstenis?
- Kādi 16:00 laikam. Es nezinu, paskaties pulkstenī, - palūkojos, un tiešām - bija 15:58.
- Jā, tev bija taisnība. Es aiziešu pagulēt, pamodini mani lūdzu 17:30, ok?
- Jā, labi, - es nopratu ka viņa ir aizņemta un uzgāju augšā uz savu istabu. Paņēmusi savas vecās austiņas, gāju nosnausties.
Piecēlos un palūkojos pulkstenī - bija 17:26. Tieši laikā. Nogāju lejā un skatos - viss kluss, itkā mājā būtu viena pati. Iegāju vecvecāku guļamistabā - re kur viņi bija! Arī gulēja. Klusi nobučoju omu uz vaiga un devos uz virtuvi sameklēt kaut ko uzkost. Ledusskapis bija pilns līdz malām un vienmēr es domāju, kā viņi var apēst tik daudz nedēļas laikā, jo opa katru nedēļu ar mani gāja uz veikalu sapirkt visu ko omai vajag.
Tas ko es gribēju, ledusskapī nebija. Paskatījos uz galda un tur bija mana mīļākā šokolādīte. Paņēmu to un gāju ārā. Negribēju atkal iet gar upi, kas bija īsākais ceļš, bet gribēju iet pēc iespējas ilgāk un lēnāk caur mežu, kas bija garākais ceļš no visiem trim.
Biju pie meža malas, kad kaut ko sadzirdēju. Sabijusies apstājos. Palūkojos visapkārt un kādas 5. minūtes pastāvēdama, devos tālāk neko nenojauzdama. Netālu kaut kur nokrita koks. Es jau gandrīz skriedama gāju uz ciematu, biju jau tālāk par pusi, tapēc atpakaļ vairs nebija jēgas iet. Netālu iegaudojās vilks. Kādā sakarā te ir vilks?! - es domās kliedzu. Es sevi ienīstu, ka vasarā ārā neņemu telefonu līdzi. Es sāku skriet un ar mani kāds skrēja līdzi, vismaz es tā jutu. Skrēju vēl ātrāk, tik ātri, cik vien varu. Jutu, kā kāds ņirgājas vai smejas par mani, es apstājos un sāku kliegt:
- Parādies, tu, bezdibeņa nejēga!
Es pamodos. Ak mans dievs, es sāku raudāt un visa mana tuša izslaucījās pa manu seju. Es noskrēju pie omītes kura vēl aizvien cepa pankūkas, aši iemetu acis pulkstenī - ir 17: 26.
- Kas tad nu noticis, ko tu raudi, kāpēc kliedzi? - vecmāmiņa bija ļoti satraukta, bet es tai laikā biju ļoti noraizējusies un domāju par manu veselo saprātu. Pastāstīju vecmāmiņai savu sapni kamēr viņa gatavoja pankūkas un domāju, kur tik ilgi var gatavot pankūkas? Pajautāju viņai:
- Ai, es ar opu parisinājām krutvārdu mīklas, - viņa nervozi novērsa acis. Kaut kas te nebija kā vajag. Kāpēc lai viņa ietu spēlēt krustvārdu mīklu brīdi pēc manas aiziešanas gulēt, ja viņa taisa pankūkas? Kaut kas te nav riktīgi. Brīdi sēdēju virtuvē klusēdama un garlaikoti skatīdamās, kā oma cep pankūkas.
- Ēēm, tu negribi iet mājās? Mamma tevi visticamāk gaida un kā ar Raivi? Viņš noteikti arī, - viņa grib dabūt mani pēc iespējas ātrāk prom no šīs mājas? Kas te notiek?
- Ā, labi, ok, iešu, - iedevu buču omai, atvadījos un gāju pa garāko ceļu. Kad tiku tik tālu lai mani neviens neredzētu skrēju cari mežam uz ātrāko ceļu. Zināju, ka caur turieni man tagad labāk neiet, nejau pēc šī sapņa, kas mani nežēlīgi iespaidoja.
Bet tas nepalīdzēja...
