čau. lūdzu, daļiņa, jo atkal nebija i-neta. ;d
ja vēlies followo. @Twitter
ja vēlies āsko. @Ask.Fm
ja vēlies āsko. @Formspring
ja vēlies followo. @Tumblr
Desmitā nodaļa.
Atmiņas.
Es aizgāju gulēt kaut kur ap 01:46 jo mēs arī baigi vēlu uz šejieni atnācām vai atskrējām. Velns viņu zina. Uzreiz kā iegāju istabā devos uz gultas pusi. Rīt visu nokārtošu.
- CELIES! MUMS JĀIET! TU KAVĒ! - mani trakoti spurināja Ramons. Biju gatava iesist viņa, lai liek man mieru, bet ja tas bija tik svarīgi..
- Ko vajag?! - atbļāvu pretī.
- Celies! un ātri, tu jau kavē. Mūs Skarlāns noslaktēs! - pēc Ramona vārdiem atcerējos vakardienu. Momentāli izlecu no gultas, paķēru treniņ bikses no kādas somas, saķemmējos un izskrējām ar Ramonu ārā. Bija silts un saulains. Patīkama diena.
- Ātrāk! Lec man mugurā, tā mēs ātrāk tiksim pie Viņa, - asā balsī uzrēca Ramons, nekotrolējot pār sevi. Izpildīju pavēli un aizvēru acis. Kad Ramons sāka skriet, kuņģis apmeta kūleni, jo no rīta neko nebiju ēdusi un Ramons skrēja ļoti, ļoti ātri. Tas laikam tapēc, ka vakar Skarlāns bija nikns uz Ramonu. Viņš laikam negrib vēl reiz dabūt pa ausīm. Kāds laikam? Viņs noteikti negrib dabūt pa ausīm.
- Kas vakar notika? Kāpēc Tu tik ātri aizlaidies? - jautāju, ziņkārības pēc.
- Nekas, - Ramons strupi atbildēja. Ja negrib, lai nerunā.
- Kad būsim klāt? - tomēr uzdrošinājos pajautāt.
- Re, kur priekšā jau viņš stāv, - Ramons skatījās uz kādu punktu priekšā, bet es neko neredzēju. Hm.
- Es viņu neredzu.
- Nu jā, tavas acis ir pārāk vājas. Neuztraucies, paskriesim nedaudz uz priekšu, pamanīsi, - nopūtos, atkal aizvēru acis un sāku pārdomāt šodienu. Vakarnakti nemaz negribu atcerēties. Ineteresanti, kas notiks pie Skarlāna? No rīta par neko jēdzīgu nepaspēju izdarīt.
- Ko mēs darīsim?
- Tu trenēsies.
- Es? Kur tu būsi vai ko Tu darīsi? Kam es trenēšos?
- Es iešu medīt, jūs krietnu laiku patrenēsieties. Es nezinu. To tev pats Skarlāns pateiks. Un lūdzu, nenokaitini viņu, - Ramons strikti noteica. Brītiņu apdomājos.
- Vai Skarlāns var mani nogalināt?
- Jā, - atkal brīdi apdomājos un klusi, jo klusi uzdevu savu jautājumu:
- Vai Tu vari mani nogalināt? - Ramons neatbildēja. Pieņēmu, ka atbilde uz jautājumu ir - Jā. Klusēju. Centos domāt, ko mēs darīsim, vai! Ko es darīšu jeb trenēšos pie Skarlāna. Mēs bijām apmēram kvartāla attālumā no Skarlāna. Skudriņas pārskrēja pār kauliem. Pēkšņi zibens ātrumā manā galvā ieskrēja aina kurā bija Raivis, mana vecmāmiņa, omīte, ģimene, draugi, Lilī, Kristiāna. Kas ar viņiem ir noticis? Kādēļ es biju visu šo laiku aizmirsusi par viņiem? Domājot par viņiem, mēs gandrīz bijām pie Skarlāna. Ramons apstājās.
- Tālāk ej pati, es iešu pamedīt. Ja tev mani vajag..., - Ramons saminstinājās, - ēē, pieklauvē pie koka, - viņš aši nobeidza, un aizskrēja neatskatīdamies. Tikai tālu, cik nu es varēju redzēt, viņš atskatījās. Ramons skrēja uz visām četrām. Nopūtos un turpināju ceļu pie Skarlāna ar kājām. Es noteikti zinu, kāds būs mans pirmais jautājums.
