Otrā nodaļa. Sakiet kā ir, lai es zinu. 
Biju iemigusi, kad sadzirdēju māsu ienākam istabā.
“Neguli, apazgs!”,viņa mani raustīja aiz kājas. “Tev atnāca vēstule, aizmirsu atdot.”
Es paķēru vēstuli no viņas rokām un paberzēju acis. Atgriezu aploksni uzmanīgi, lai netiktu sagriezts tās saturs. Kas gan man varētu rakstīt? Man ir bijusi vēstuļu draudzene, bet tas bija 6 gadus atpakaļ, kad man bija 9 gadi. Viņa bija mana labākā draudzene un mēs viena otrai aploksnē likām uzlīmes. Vienreiz viņa man atsūtija vēstuli, kuras malā bija pielīmēts zaļais ‘Haribo’ lācītis, jo zaļa ir mana mīļākā krāsa. Es, protams, to neēdu, bet tajā laikā tas likās ļoti mīļi.
Kad es vēlējos viņai arī sūtīt konfekti, mamma protestēja un teica, ka tas izbojās vēstuli un tai būs liels svars, tāpēc mums būs jāmaksā papildus maksa, ko mamma protams negribēja darīt.
No aploksnes izkrita divas biļetes un vēstule.
Es pēkšņi atcerējos - pirms mēneša es pieteicos konkursā, kur tiks izlozēti 2 cilvēki, kuri dabūs biļetes uz vasaras mūzikas festivālu. Es nedomāju, ka varēju kaut ko tādu vinnēt. Es nekad neesmu kaut kur uzvarējusi - it īpaši konkursā, kur piesakās tūkstošiem mana vecuma cilvēku.
Atvēru vēstuli, tajā bija rakstīts.
“Sveiki!
Jūs esat laimējuši biļetes uz ‘Summer Set’ festivālu.”
Tas viss?! Nekādu paskaidrojumu? Es paņēmu biļetes, uz tām bija laiks un datums, kad jāierodās festivālā, kā arī adrese, kur jāierodās. Ja es vēlētos uz turieni braukt, man būtu jābrauc ar vilcienu un diviem autobusiem.
Māsa ienāca istabā un apsēdās uz gultas mani nedaudz sašūpinot. Es paslēpu vēstuli zem segas.
“Kas tev raksta?”, viņa vēlējās zināt.
“Reklāma par žurnāliem.. nekas īpašs.”, es izklausījos ticama.
“Skaidrs.. Ēst negribi?”
“ Nē, ne tagad!”, es atbildēju un māsa izgāja no istabas.
Es paņēmu biļetes un uzmanīgi lasiju, pa 2 reizēm katru vārdu. Es sāku smaidīt un lēkāt, bet tad mani apstādināja doma - kā es tikšu uz turieni? Mamma mani nekad nelaidīs vienu uz festivālu, vienu pašu..bet es nebūšu viena - man taču ir divas biļetes. Es varētu braukt ar māsu! Kā nekā viņa jau ir pieaugusi un var ‘parūpēties’ par mani.
Līdz tam vēl ir gana laika - mēnesis. Gan jau izdomāšu. Noliku vēstuli zem spilvena, tā, lai viņa nejauši neizkristu mammas acu priekšā.
Es ķēros klāt pie krievu valodas mājasdarbiem, lai atkal nebūtu jāsēž pie direktores vai jāelpo skolotājas odekolons un kafijas smakas elpa, kad viņa pieliecas man tik tuvu, ka jāklepo.
Tā bija mana otrā reize pie direktores. Pirmajā reizē es ēst gatavošanas stundā apsmērēju Luīzes drēbes ar šokolādes krēmu. Sākumā man tas sanāca nejauši, bet, kad viņa sāka spiegt, man nekas cits neatlika kā uzjautrināties. Tajā reizē skolotāja mani aizveda pie direktores, turot savus pirkstus pie manas auss. Kapēc viņa turēja mani pie auss, ja es to izdarīju ar pirkstiem? Viņai vajadzēja raut mani aiz īkšķiem, vai vēl labāk, aiz vidējā pirksta.
Kad biju pabeigusi mājasdarbu, googlē sameklēju informāciju par šo festivālu. Uzstāsies 7 grupas. Protams - man tur ir jābūt.
Dzirdēju, ka mammas mašīna iebrauc garāžā. Ātri izslēdzu datoru un saliku uz galda grāmatas, lai izskatās, ka esmu mācijusies.
“Nāc ēst guļava!”, dzirdēju māsu bļaujam.
Manai māsai ir 20 gadi, viņa strādā par modeli un mācās par apģērba dizaineri. Viņa ir jaukākais cilvēks, ko jeb kad vari vēlēties par savu draugu. Ja man vajag padomu, es vienmēr to prasu māsai. Viņa varētu būt psihologs vai vienkārši labākais draugs, kuram uzticēt visas savas problēmas. Vienmēr labā garastāvoklī un lūkojas uz visu pozitīvi. Turpretī mana mamma - viņai nekad nav laika. Viņa strādā biznesa koledžā par lektori. Viņa ir aizņemta skolā, un kad ir mājās, tad vēl visas tās lapas ar bezjēdzīgajiem tekstiem..
“ Jā, nāku..”, es neatteicu piedāvājumu, jo šoreiz patiešām biju izbadējusies.
