Uh, nākošā daļa ir tik forša, ka nevaru sagaidīt, kad varēšu ielikt.. 
Paldies visiem, kas liek plusus 
Sēdēju ar māsu pie brokastu galda.
“Mamma šodien aizbrauca komandējumā uz Vāciju.”,viņa klusi noteica.
Es tikai grauzu pārslas un skatījos pulkstenī. Tas tikšķēja lēni un skaļi.
“Tev ir jāsaņemās.”,viņa piebilda un ievilka dziļu elpu.
“Tas nav tik viegli..”,es sacīju.
Uzvilku kedas un džemperi. Šoreiz arī uzkrāsoju acis, lai vairāk līdzinātos Keitai.
Mamma vienmēr ir pret kosmētiku. Viņa stāsta par ātrāku ādas novecošanu un tā tālāk.
Keita nedaudz kavējās. Es sāku uztraukties, ka viņa būs aizmirsusi vai pārdomājusi.
“Kur tu tik ilgi?”,es sacīju un apskāvu viņu.
“Oi, piedod!”,viņa smaidīja un rakājās pa somu.
“Kad tu sāksi iet skolā?”
“Nezinu, kad mani kāds pierakstīs, tad iešu..”,viņa pasmējās un nopūtās.
Mēs bijām jau pie skolas.
“Tad šitāds tas ūķis..”,viņa sacīja, bet viņu pārtrauca Luīze.
“Oi, sīkā, kas tā tāda?”,Luīze ar pirkstu rādija uz Keitu un ļauni smaidīja.
“Viņa ir briesmīga, nesaki neko..”,es klusi sacīju un centos pabīdīt Keitu prom.
“Kas viņa tāda pati ir, atradusies varone..”,Keita nočukstēja un apskāva mani.”..man varbūt atnākt pretī, ko saki?”
“Vari jau..”,es uzsmaidiju un iegāju skolā, kur mani atkal sagaidīja Luīze.
Viņa izskatījās daudz, daudz briesmīgāk nekā Keita. Luīzes svārki knapi apsedza viņas dibenu. Varēja redzēt, ka matus viņa nav mazgājusi jau labu laiciņu.
“Ko skaties?”,viņa izteiksmīgi teica.
Es sēdēju pie literatūras klases durvīm un klausījos mūziku. Domāju, kur mamma nolika manu datoru, telefonu un biļetes. Varbūt atstāja pie māsas, vai paņēma līdzi savā komandējumā.
Pēc skolas Keita mani gaidīja. Ieraugot viņu es sāku smaidīt.
“Kā pagāja diena?”,viņa man jautāja.
“Diezgan čābīgi, pašai?”
“Dabūju gultu, ha..”,Keita smaidīja. Viņa izvilka no somiņas cigarešu paciņu.”Tas tev!”,viņa sacīja.
“Ko lai es ar viņu daru?”,es nesapratu un centos apslēpt paciņu, lai neviens to neredzētu.
“Ko ar tādām lietām dara, vaitad nezini?
“Varbūt gribi ienākt pie manis?”,es vaicāju Keitai, kad bijām jau pie mājas.
Keita atteica, jo bija pārāk nogurusi. Mēs atvadījāmies un es iegāju mājās. Ieraudzīju māsu stāvam pie spoguļa ar īsu, pieguļošu, melnu kleitu mugurā.
“Oho..”,es iesaucos.
“Labi, mazā, es mājās būšu vēlu.”,viņa mani samīļoja un izgāja pa durvīm. Tas bija acīm redzams, ka viņa dodas uz randiņu.
Māsa reti kad gāja ārā. Viņai ir pāris draudzenes no koledžas, bet māsa ar viņām nekad neiet ‘tusēt’.
Es devos pārmeklēt māsas istabu, lai atrastu savu datoru.
