Skolā diena pagāja briesmīgi. Šoreiz sporta stundā mēs spēlējām futbolu. Vienīgais sportaveids, kas man padodas un kaut cik patīk. Bet - ne viss noritēja kā vajadzētu. Es gandrīz izsitu vienu no sportazāles loga rūtīm un visi man applaudēja, skolotājs arī, bet viņš neizskatījās iepriecināts.
Man bija jāpaliek 10 minūtes pēc stundām matemātikas klasē kopā ar 12.klasniekiem. Visu viņu priekšā skolotāja mani rāja par trijnieku. Ikreizi, kad viņa sita ar kulaku pa galdu es satrūkos un smīnēju. Arī visi klasē esošie turēja smieklus un dažs no viņiem iespurdzās.
Es iegāju mājā un redzēju māsu sēžam pie galda un šķirstam modes žurnālus.
“Atkal tu tās grīdas lupatas pēti..”, es nopūtos un iesmējos.
“A ha ha!”, viņa izbāza mēli.”Starpcitu, tevi tā Kate, vai kā viņu tur, bija pirms kādām desmit minūtēm un prasija vai tu mājas.”
“Keita ne Kate!”, es izlaboju un sapratu, ka matemātikas klasē esmu ‘nositusi’ noderīgu laiku.
“Viņa izskatījās diezgan šausminoši..”,viņa savilka degunu un pagrozija galvu.
“Es zinu, bet viņa ir jauka.”
“Tu pazīsti to meiteni tikai vienu die..”
“Man jau viena mamma ir!”,es pārtraucu māsu un smaidīju. Es pārģērbos un nevarēju sadūšoties, lai aizietu pie Keitas. It kā nekas liels, tikai jāpāriet pāri ielai, bet ja nu viņas nav mājās, un es kā muļķe stāvu un klauvēju, un neviens man neatbild? Varbūt māsai tiešām ir taisnība, es nezinu kāda viņa ir..Pietam, kas notika vakar.
Es izmācijos, sakārtoju istabu, bet laiks vilkās tik lēnu. Es to visu paspēju pa 20 minūtēm.
Nogāju lejā. Māsa vēljoprojām šķirstija vecos ‘Vintage’ žurnālus.
Es sarkastiski iesmējos.
“Nu, iesi tu pie viņas vai nē?”,viņa piecēlās un piegāja pie loga.
Es paraustīju plecus.
“Paskat, paskat..Kas tas tāds?”,viņa pieliekusies pie loga kaut ko pētija un koda lūpā. Es pieskrēju pie viņas un arī vēlējos redzēt.
“Tas..”, es sāku nevaldāmi smieties.”Tas ir viņas brālis!”
“Ej nu ej!”,viņa arī sāka smieties.”Tā neko..”
“Nav tavam opju vecumam tāpat!”
“Cik tad viņam ir?”,viņa atkal apsēdās pie galda.
“17”
“A kā tu visu zini?”,viņa pagriezās pret mani un pacēla uzacis uz augšu. Es tikai smīkņāju.
Saķemmēju matus. Es ķemmēju tik ilgi, līdz viņi elektrizējās.
“Es aiziešu uz veikalu, varbūt pa ceļam viņu satikšu..”,izklausījos nopietna.
“Ha! Good luck!”,māsa atkal izbāza mēli un pateica, lai nopērku šokolādi.
Ceļš uz veikalu bija ļoti kluss. Dzirdēju putnus čivinam, mazus bērnus bļaujam un raudam, bet ne miņas no Keitas. Es sāku raizēties, ja nu viņa aizmirsusi par mani. Ja nu viņa satika Luīzi, un sapratam ka viņa ir tā īstā sirds-draudzene. Nē, nē.. Viņa taču apkārtni nezin, tikai ceļu līdz skolas parkam. Bet ja nu ar to pietika?
Atpakaļ ceļā izlēmu ļoti nozīmīgas lietas - to, ka man jānomaina gultas veļa un jāsakārto skapis. Bet šīs īsti nebija tās, kuras man bija jāizlemj.
Biju atpakaļ viesistabā un māsa sēdēja dīvānā pie sava planšetdatora.
“Jūsu piegādājums, kundze!”,es pāaugstinātā balsī sacīju. Viņa smējās. Es dievināju māsas smieklus. Tie bija tik jauki un mīlīgi, nekā mani. Mani smiekli izklausās kā mirstoša roņa pēdējais sauciens, tā vismaz teica Luīze.
“Ai labi, novēli man veiksmi, es pie Keitas!”,es ātri noteicu.
“Neesi ilgi! Un uzmanies, nekad nevar zināt, kas tiem aiz ādas!”,viņa nopietni sacīja un ‘paglaudīja’ savu roku. Tagad mēs abas smējāmies.
