Draudzene šito daļu izlasija un teica, ka viegli pareģojams turpinājums. Tā nu es rakstīšu, lai turpinājumu nav iespējams pareģot. Jauku kritizēšanu! 
Es nogāju lejā, mamma jau sēdēja pie galda. Viņai rokās bija pierakstu žurnāls.
“Kā gāja darbā?”, es centos izklausīties jauka un apsēdos arī apsēdos pie galda.
“ Viss labi!”, viņa pasmaidija un ieslēdza portatīvo datoru.
Māsa atnesa mums katrai bļodu piepildītu ar soļanku.
“Kapēc tu neēd?”, mamma interesējās.
“Eh.. es atkal uz diētas!”, nopūtās māsa. Mamma bažīgi pagrozīja galvu un mēs sadzirdējām durvju zvanu. Kas gan tik vēlu varētu pie mums nākt? Es paskatījos pulkstenī - desmit pāri septiņiem.
“Es atvēršu!”, mamma teica un aizgāja apskatīties. Viņa ātri atnāca atpakaļ ar smaidu uz sejas.
“Sofija, tevi pie durvīm gaida..”, viņa kautrīgi smaidija.
“Kas?”,es izbrīnīta jautāju un aizskrēju līdz durvīm.
Priekšā stāvēja diezgan gara meitene, nedaudz vecāka par mani. Viņai bija blondi mati, kas sniedzās līdz pleciem. Mugurā viņai bija īsi džinsa šorti un apspīlēts krekls. Ar push-up krūšturi un tumšajām acīm viņa izskatījās tik pat ‘lēta’, kā Luīze.
“Čau! Es tevi dienā redzēju ienākam šajā mājā.”, viņa stulbi smaidīja un košlāja košļeni.”Es esmu Keita, mana ģimene ievācās kaimiņos! Varbūt vēlies pastaigāties?”
“Sofija..”es smaidiju un kratiju galvu, iekšēji sev sakot- nesabojā vienīgo draugu!”Labi, es tulīt, uzvilkšu kedas!”
Ieskrēju virtuvē.”Es iziešu ārā, es ātri, labi?”, nesagaidījusi atbildi uzvilku kedas, izķemmēju matus un gāju ārā.
“ Tātad, kur ejam?”, viņa sacīja.
“Varam aiziet līdz skolas parkam..”, es ierosināju.”Cik tev gadu?”
“15..un tev?”, viņa sacīja, bet es nemūžam neticētu, ka viņai ir 15. Mazākais, ko es dotu, būtu 17 vai pat 18. Es pamanīju, ka viņai uz pleca ir pieneņ-pūku tetovējums, bet neuzdrošinājos prasīt, ko par to saka viņas vecāki. Es arī esmu prātojusi par tetovējumu, bet nekad neesmu par to runājusi. Kad es 13 gados paprasīju mammai, vai man var ‘izdurt’ ausis, lai dabūtu auskarus, viņa sāka bļaustīties un teica, ka negrib, lai viņas meita izaug par ielasmeitu. Kā gan auskari var ietekmēt tavu nākotnes profesiju..
“Arī..”, es atbildēju.
Keita mani pārtrauca.”Tad jau mēs būsim vienā klasē!”, viņa izvilka no kabatas šķiltavas un cigareti, piedāvājot arī man.
“Nē, nē.”, es izklausījos pavisam mierīga, kaut gan man bija bail, kad kāds mūs ieraudzīs. Piemēram Lūcijas tante. Viņa dzīvo pretējā ielas pusē, bet redz visu. Lūcija ir savos labākojos gados un vienmēr dusmīga. Kad mana futbola bumba nonāca viņas pagalmā, viņa gribēja izsaukt policiju, jo viņas dālijas tika nomīdītas.
“Tātad..”, es sacīju.”Pastāsti par sevi!”
“Esi gatava klausīties?”,viņa vaicāja, izpūta dūmu un es pakratīju galvu.
“Pārvācos no paša centra..”, viņa sacīja, bet es īsti nesapratu, par kādu centru iet runa.”..kopā ar tēti, pamāti un vecāko brāli. Jaunākais dzīvo pie mammas. Pagaidām man ir jāguļ virtuvē ar suni, jo mana istaba tiek krāsota.”, es jutu, ka viņa ir jautra un izklaidīga.
“Tagad mana kārta, ja?”, es jautāju. Keita pakratīja galvu un izpūta vēlvienu dūmu.”Es dzīvoju kopā ar mammu, māsu un tēti, bet tētis man mājās ir ļoti reti, jo strādā par kapteini uz kuģa.”
“Zini ko..”, viņa teica un nodzēsa cigareti.”Apsoli, ka būsi mana labākā draudzene.. es negribu iet uz skolu bez draugiem.”
“Aha..”, es smaidīju.”Un ko tu apsoli?”
“Aha..”, viņa atkārtoja mani un mēs smējāmies. Bijām nonākušas līdz skolas parkam. Mūsu skola ir diezgan maza. Katrā klasē ir apmēram 25 bērni un mums nav paralēlklašu.
Palika nedaudz vēsāks un mēs devāmies atpakaļ.
“Kur ir tavs brālis?”, es interesējos.
“Ai..palika mājās un skrūvē savu rakstāmgaldu kopā.”,viņa sacīja un attēloja viņu. Mēs atkal smējāmies.”Es arī teicu, lai viņš nāk, bet..”, viņa atkal attēloja viņu.
Mēs bijām jau pie ‘mūsu’ mājām.
“O.. redzi to tur, kas sēž uz priekšnama kāpnītēm?”,viņa izstiepa roku.
“Aha!”,es teicu.
“Tas ir mans brālis.”, viņa sacīja un puisi pamāja man ar roku.
“Cik viņam gadu?”, es jautāju, bet sapratu, ka tas ir pārāk uzkrītoši.
“17.”,viņa sacīja un iedunkāja manu plecu. Es tikai pasmīnēju.
Viņš bija diezgan atlētiska auguma ar tumši blondiem matiem.
“Labi, es tevi rīt pēc skolas gaidu..”, viņa sacīja un apskāva mani.
Es tikai pakratīju galvu un iegāju mājā. Es nedaudz apstulbu. “Tas gan bija ātri..”,klusi noteicu.
Pirmo reizi tik ātri kļuvu par kāda labāko draugu. Ja man būtu kāda draudzene, es visticamāk būtu atraidījusi Keitu, bet šādu iespēju palaist garām nevarēja. Es apēdu atdzisušo zupu un gāju uz istabu.
