Es sēžu pie loga, klausos kā ārā līst lietus un posās negaiss. Domāju par visdažnedažākajām lietām. Pārdomāju dzīvi. Pārdomāju, vai esmu izvēlējies pareizo ceļu ko iet savā dzīvē. Pārdomāju, kurp gan mana izvēle mani aizvedīs. Domāju ko tas man atnesīs. Bet kā man reiz teica viens draugs par mani. Es vienmēr atradīšu pareizo ceļu, lai arī kādi šķēršļi būtu man priekšā. Ceru viņam taisnība.
Dzejolītis tapa klausoties lietū. Patīkamu lasīšanu:))
Noskūpsti lietu. Tā slapjās un pelēkas lāses.
Tās lāses, kas krīt pār tavu galvu, un mirst.
Nesadeg un nepazūd, vien ieķeras tavās šķipsnās.
It kā nekad nevēlētos atlaist.
Un palikt pie tevis…mūžīgi.
Noskūpsti lietu, tā pelēko smaidu.
Kas laimīgs pār zemi, tas līst.
Kad priecīgs, tas parādās tev.
Un pazūd tavā sirdsapziņā, kā kārtējais negaiss.
Noskūpsti to lietu, kas klāj zemi vasaras naktī.
Noskūpsti to un jūti.
Cik ļoti tu viņu mīli.
Nelaid vaļā un paturi sev.
Tev kaut kas ir jāzina. Jāuzzina.
Arī lietus tevi mīl.
Kāpēc gan viņš savādāk lītu pār tevi?
Klusā vasaras naktī.
