Pirmais manis rakstītais romāns. Līdž šim galvenokārt biju aizrāvusies ar dzejoļiem, bet tagad vēlos pamēģināt ko jaunu. Šiš ir tikai neliels ieskats.Ceru, ka nebūs slinkums lasīt. Vērtējiet.
Zilā jūras piekraste, maigs, silts vējiņš. Liels un mīksts atpūtas krēsls, kas novietots iepretim saulrietam. Ne no kurienes parādās sulainis un pienes man aukstu ledus tēju, ar citronu un salmiņu, kas ir smieklīga flamingo formā. Mana baltā, garā kleita maigi sedz gaišās piekrastes smiltis. Sandales novietotas blakus ērtajai guļvietai. Redzu palidojam garām baltus putnus, no kuru knābjiem izlido brīnumaina melodija...BOOOOOOOM!!! Dzirdu kāds ar spēku aizcērt durvis. Troksnis aizbiedēja prom visu manu idilli. Atkal biju iesnaudusies darbavietā. Baltais atpūtas krēsls ne tuvu nelīdzinās trulajam biroja krēslam. Uz datora ekrāna parādījies ekrānsaudzētājs, zem tā manas nepabeigtās atskaites. Jūtu kāds tuvojas mana kabineta durvīm, jāizliekas, ka sparīgi strādāju.
-Labrīt, Sjū. – dzestri nosaka jaunais direktora vietnieks.
-Labs rīts, jā. – žāvādamās nosaku.
-Sjūzī, atkal biji iesnaudusies? Tu taču zini, ka šis mums ir ļoti svarīgs gads.
-Es negulēju, bet rakstīju tās tavas sasodītās atskaites. Un šis gads ir svarīgs tikai tev, mums pelēkajiem darbiniekiem tas ir tikai parasts gads.
-Tu laikam guļot siekalojies, ja reiz vis vaigs slapjš. –ņirgājoties saka Farels.
Jūtu, ka lēnām pietvīkstu. Meklēdama spoguli un salveti saku:
-Farel, kādēļ tu izvairies?
-Sjūzī, es neizvaros, tikai nesaprotu tavu jautājumu.
-Melis, tu ļoti labi zini cik tālu esi ielīdis direktora pēcpusē! –neminstinoties attraucu.
-Meitēn, ar ko tu domā ‘’ielīdis direktora pakaļā’’? –slikti tēlodams, ka neko nesaprot viņš jautā.
-Nu to nākamā direktora vietu, tu taču sen esi iekārojis. – notīrot izsmērējušos tušu, pavēstu.
-Kurš gan to negribētu?
-Farel, visi taču zina, ka direktora vietnieks esi tikai tā iemesla dēļ, ka tava māte satiekas ar bosu.
-Suzanna, man mērs ir pilns! Tā nav, es esmu savas jomas speciālists, un jā, protams, ka direktora vietu esmu pelnījis tieši es! –Farels aizelsies un nosarcis nokliedz un skriešus dodas ārā no kabineta.
Vai es neesmu īpaša? Gandrīz līdz asarām novedu vienu no padomes locekļiem, bet šis pat nepacenšas man draudēt ar padzīšanu. Varbūt tas tāpēc, ka nabaga Farels saprot, ka zinu daudz vairāk par viņu nekā viņš pats, un nevēlas, lai kāds to izpaustu. Nepārprotiet, mēs nekad neesam bijis pāris, līdz tādam līmenis nekad nenolaistos. Vienkārši, kādu vakaru viņš pilnīgi piedzēries man ļoti gari apstāstīja savu dzīvi. Ko nu par to neveiksminieku?
Ienīstu pirmdienas, tās jau tā ir mokošas, bet vēl boss izdomājis tās izveidot par atskaišu dienām, kad visam nedēļas darbam jābūt mapē uz viņa galda, lai tikai viņam būtu lasāmviela pie kafijas. Ja šeit priekšnieks būtu Farels, visa firma būtu manās rokās. Darbs modes biznesā ir tas, ko man vajag, bet es nekad neiedomājos, ka atskaites jebkad ietu kopā ar Pradu, Dolce&Gabbana, Chanel un citiem zīmoliem. Kādēļ gan Keitija mani šeit iekārtoja, ja zināja, ka ar skaitļiem esmu uz ‘’jūs’’? Tomēr varu viņai arī pateikties, jo šis ir vienīgais darbs, kurā novērtē manu stila izjūtu. Esmu kā staigājoša stila ikona, kā Greisa Kellija vai Merilina Monro. Atzīšos, ka esmu diezgan līdzīga gan Greisai, gan Merlinai elegances jomā. Izskats, gan nekādi viņas neatgādina. Man ir ogļmelni mati, kuri sniedzas pāri lāpstiņām, tie jau no dabas ir bijuši kupli un viegli cirtaini. Daudzi ir teikuši, ka tie izskatās kā stundām ilgi veidoti, kādā dārgā salonā. Izteikti vaigu kauli un sejas forma vairāk ir apaļa nekā ovāla. Zods savieno abas simetriskās sejas puses. Lūpas ir viegli sārtas un ļoti precīzas, gandrīz vai nereālas. Deguna forma pirms operācijas bija atbaidoša, neieslīgšu sīkumos, bet tagad pēc nelielas uzlabošanas tas ir nevainojams, bez uzkalniem, tikai vienkārša eleganta līnija. Daba man ir devusi ļoti skaistas acis. Tās ir smaragda zaļas. Melnās un garās skropstas vasarā met ēnu acīm. Reti, kad tās krāsoju, jo tumšas un nevainojamas tā izskatās vienmēr. Uzacis atgādina tādus kā kalniņus. Kopumā izskatos pēc augtas klases biznesmenes-modeles. Kolēģes birojā ir lielākoties manas ienaidnieces, jo neviena īsti nav spējusi paciest vīriešu dzimuma pastiprinātu uzmanību, kas vērsta tikai man. Mani nekad nav interesējušu aizņemto puiši, kādēļ gan viņas tā tos sargā? Lai gan Dievs mani ir apveltījis ar brīnumainu augumu un perfektu seju, mīlestības jomā esmu salīdzināma ar nulli. Pēdējās vakariņās puisis aizbēga ar manu somiņu, kurā, starp citu, bija nauda, un aizlaidās. Restorāna virtuvē vergoju trīs nedēļas, viss mans manikīrs bija vējā un nemaz nerunājot par zīdaino roku ādu. Iesniedzu policijā iesniegumu, bet velti, tie virtuļu rijēji neko nedarīs bez papildus samaksas. Ak, kungs, ir jau gandrīz deviņi, man jāiesniedz atskaites līdz pusdienlaikam.
-Sūziņ, kaķenīt, panāc uz manu kabinetu. –pārtraucot manu labo ieceri ieteicās priekšnieks. Mīļvārdiņos viņš mani dēvēja tikai tādēļ, ka viņa nu jau mirušo kaķeni sauca Suzanna. Ha, gluži kā mani.
-Jā? Jūs ko vēlējāties? –naivi apvaicājos.
-Ja neko nevēlētos tad netaujātu pēc tevis. –nerrojot atteica boss. Viņa vārdu vienmēr aizmirstu, jo tas ir tik sasodīti sarežģīts, ka atcerēties bez lapiņas, uz kuras tas ir uzrakstīts būtu sarežģīti. Domās burtoju viņa vārdu. Her..do..gan..tā..lijs. Ko tas nozīmē? Atgādina kādus aizcietējumus, ha Herdogantālijs.
-Sūzīj, vai nevēlies zināt savu pienākumu? –jautāja boss.
-Jā, jā vēlos Her..togan..tālij. –cenzdamies nesmieties atbildēju.
-Nu tā, gribu, lai liec malā tās atskaites un ķeries pie...
-Donatellas Versačes sagaidīšana? – gavilēdama pārtraucu.
-Nekļūsti smieklīga. –priekšnieks smejoties attrauca.
-Es tikai iedomājos... – vēsi noteicu.
-Iedomājies, ka atdošu tevi Donatellai?
-Ha, no manis tik viegli vaļā netiksiet. –pajokoju.
-Nu labi, -nu jau nopietnā balsī teica Herdogantālijs- mums priekšā ir saviesīgs pasākums, visām prominencēm un slavenībām, par godu jaunajai apģērbu līnijai. –viņš paskaidroja.
-Skaidrs, un jūs vēlaties, lai jums palīdzu ar organizēšanu, sarakstiem un pārējo viesībām vajadzīgo? –jautāju.
-Nu tam tu arī vari pievērsties, bet vēlos, lai vadi šo pasākumu. –paziņoja boss.
Man aptrūkās sakāmā, biju gatava viņu nobučot, bet tad skats uz viņa krunkām un doma par to, ka šīs krunkas jau ir skūpstījusi Farela māte, mani atturēja. Bet tad atguvu runas spējas un lietišķi jautāju:
-Kādēļ es?
-Dārgumiņ, tu esi mūsu seja. Pat nezinu ko tu šeit dari, tev vajadzētu gozēties uz mēles, bet ja tu to negribi tad nekā. –Herdogantālijs noteica, kaut ko meklēdams papīros.
-Nē, nē, protams, ka es to gribu, es gribu ieslīgt svinībās ar visu dvēseli. Domāju, ka atskaites būs jāatliek un jārunā ar plānotājiem ap un par manu uznācienu, runas manieri, apģērbu, es esmu tik saviļņota. Paldies Jums, liels paldies! –skandēju.
-Sūjūz, tev būt jāstrādā kopā ar Džī. Viņa ir organizatore. Jūs abas būsiet grupas, kura atbild par svinībām, virsvadītājas.
-Ar Džī? –neticībā pārjautāju.
Viņa ir lielākā maita pasaulē. Viņas darbalaiks ir no sešiem rītā līdz desmitiem vakarā, un visu to laiku viņa darbojas firmas labā- rakstot atskaites, dokumentus un citas man nezināmas muļķības. Domāju, ka arī svētdienās viņa strādā. Neesmu redzējusi izejam pārtraukumā Džī kaut uz minūti. Protams, viņai ir arī simtiem asistentu, kas viņu kaut uz rokām var aiznest uz mājām, vai atvest visu Starbucks kafejnīcu uz ofisu, bet viņai to nevajag. Darbs ir viņas dzīve. Un doma, ka visu laiku, līdz gada lielākajai ballītei, dalu ar viņu amatu. Šausmas!
-Jā, mīlulīt. –viņš pašsaprotami noteica.
-Bet viņa ir...nu jūs pats saprotat... –mēģinu skaļi nepateikt ko rupju.
-Traka maita bez dzīves? –pašsaprotami priekšnieks sacīja.
-Nu jā...- nosarku.
-Zinu, bet visus darbus viņa paveic nevainojami.
-Labi, nu tad došos un saskaņošu ar viņu kaut ko. –apmulsusi nobēru un izsteidzos no kabineta.
Ko lai es daru? Viņa ar savu skatienu man izdedzinās iekšas un vēlāk tās notiesās ar saviem elles suņiem. Labi, saņemšu drosmi un došos pretim nezināmajam.
-Sveika, Džordana! –saulaini sacīju.
-Suzanna Ketrela? –pilnīgi bez emocijām, man jautāja elles pārvaldniece.
-Jā. Izskatās, ka mums būs kopā jāstrādā. –cenzdamies saglabāt optimistiskumu teicu.
-Jā, Suzann, tā būs. Vai tu ko saproti no tā visa, kur tagad esi iesaistījusies?
-Kā gan nē? Esmu profiņš. –pasmaidīju.
-Tas nav gramatiski pareizi, Suzann. Sarunājoties ar mani, neizmanto slengu. –rādama mani viņa izskatīja tāmes.
-OK, tas ir labi. –izlaboju.
-Ketrelas jaunkundze, Jūs jau, protams, varat šeit sēdēt un tērzēt par nenozīmīgām lietām, bet es ķeršos pie darba, jo izskatās, ka jāstrādā būs tikai man.
-Džī, vai drīkstu tevi tā saukt? –jautāju.
-Man vienalga.
-Džī, klau, kāpēc tu mani nenovērtē? –nervozi uzklupu viņai,
-Es nevērtēju cilvēkus pēc šikām Pradas kurpītēm vai Louis Vuitton somiņas. Darbs un spējas man ir galvenais.
-Tu zini, kas ir Prada?
-Nedzīvoju akmens laikmetā. –man attrauca.
-Varu derēt, ka tev ir kādas desmit gadus vecas kurpes no studiju laikiem. –izsmēju Džī, tūliņ to nožēlodama. Viņa pabāza kāju ārā no galda apakšas un ieraudzīdama Dior jaunās kolekcijas kurpes man aizrāvās elpa. Pamanīju arī Armani žaketi. Man nav vārdu. Viņa nebija nekāda skaituma karaliene, bet par nesimpātisku viņu neavarētu nosaukt. Gaiši, astē sasieti mati. Vienmēr kopta, smaržodama pēc spēcīgām smaržām. Nekad nebiju skatījusies uz viņu, bailēs, ka tā varētu mani piekaut. Brr. Tagad viss ir mainījies, uzskatu, ka stila ziņā viņa man ir sāncense. Bet pie salikuma gan ir jāpiestrādā.
-Tā gan nevarētu teikt. –nicinoši izmeta Džordana.
-Piedod, es patiešām... –nespēju atrast vārdus.
-Nedomāji, ka tāda dzelzs sieviete, ka es mīl tērpties zīmolos? –turpināja Džī.
Viņa nesagaidīja atbildi un jau norīkoja mani iznēsāt tāmes un dažādus dokumentus pa galdiņiem, it kā es būtu izsūtāmais. Neiebildu, jo mazliet vēl biedēja bez emociju gamma viņas sejā. Steigšus devos prom. Savu izsūtāmā darbu nodevu kādai jauniņajai, kuras jau tā pārpildītās rokās, iemetu papīru kaudzes, kuras jāiznēsā bija man. Bez sirdsapziņas pārmetumiem devos uz savu kabinetu un turpināju meklēt ebay.com interesantas dāvaniņas māsas bērniem. Pati bērnus tagad nevēlos, jo tie ir tikai traucēkļi karjeras izaugsmei.
Nepagāja ilgs laiks, kad nieciņi bija sameklēti un pienāca laiks doties pusdienās. Pie Starbucks satiku Paolu un Linu. Viņas ir manas draudzenes jau kopš studiju gadiem. Neatceros nevienu piedzīvojumu, kurā nebūtu iesaistītas viņas. Paola ir neveikla un naiva meitene. Iepazinos ar viņu, kad man bija kādi pieci gadi. Viņai jau no mazotnes bijuši sprogaini rudi mati. Reizēm ar Linu esam runājušas, kādēļ viņa tos nepārveido.
Lina, savukārt, ir ārkārtīgi liela avantūriste. Viņa domā, ka dzīve ir risks. Reizēm tas šauj pār strīpu, piemēram, kad pagājušo gadu Lina mūs pierunāja izlēkt ar izpletņiem. Vēl tagad murgos dzirdu brezenta skaņu. Lina ienīst savu pilno vārdu, lai gan nesaprotu kādēļ. Keltina- viņas vārds, skan ļoti skaiti.
-Paola, Ketlina! –mazliet pakaitināju Linu.
-Aizveries! Vari mani saukt kaut vai par Rozāliju Burkānseju, bet ne par Ketlinu. –atcirta Lina.
-Sveika. –Paola tikai nosmejot sacīja.
-Burkāniņš un Kāpostiņš, ha, lūk, tā jūs saukšu no šī brīža. –es iespurdzos.
-Sjūzī, nepaliec nejauka! –paķircināja Paola.
-Nu stāsti tos lielos jaunumus, mēs degam nepacietībā. –pēc atbildes jautāja Lina.
-Nu labi. Es būšu šī gada, firmas seja un virsvadītāja. Protams, lai visu sagatavotu, man būs jāsadarbojas ar Džordanu, bet tas jau ir nieks salīdzinot ar grandiozo iznākumu.
-Apsveicam tevi, dārgumiņ, tas ir vienreizēji. Tu beidzot esi dabūjusi to, ko esi pelnijusi. -mani apsveica Paola.
-Džordanu, nu to nenormālo? Trako dīvaini? –jautāja Lina.
-Jā jā, tā pati. –nosmīnēju.
-Velns ar visu, tu viņai vēl parādīsi! Klau, Sūz, negribi paklaiņot pa klubiem? –ieteica Paola. Tai uzreiz piebalsoja Lina.
-Nezinu, rīt taču ir darbs, un nezinu, ko vakarā boss ir iecerējis. –mēģināju taisnoties.
-Mēs nekur neesam gājušas kopā tā restorāna čaļa, nu tu zini...trauki un jā. –cenzdamies apvaldīt smieklus sacīja Lina.
-Cmon, beidziet, tā ir pagātne. Bet jā, tā ideja par klubu nav peļama. Es to apdomāšu. –sacīju un devos iekšā kafejnīcā, meitenes devās man līdzi.
Pasūtījām dzērienus un smalkmaizītes, un devāmies pie galdiņiem.
-Klau, Sjūz, kas notiek starp tevi un Farelu? Izskatās, ka viņš tevī ir pamatīgi ieķēries. –ķircināja Paola.
-Tas jau skan kā apvainojums. –iespurdzoties noteicu.
-Kā viņš uz tevi skatās. Neatrauj ne acu no tevis. –Lina piebalsoja, maigi pievērdama acis. Viņa viņā ir samīlējusies kopš sāku strādāt savā darbavietā
Nezinu no kurienes viņas bija izrāvušas šādu domu, bet tūdaļ pat pamanīju to neveiksminieku pašā kafejnīcas stūrī vērojot mūsu galdiņu. Viņš pat nenovēršas, kad viņa skatienam pievēršos es. Tas jau kļūst nekaunīgi.
-Viņš nav mans tips. Un vēl pie tam mans topošais boss. Nē, nu nekad man ar viņu nekas nesanāks. –taisnojos.
-Lai jau paliek. Tad redzēsim kā viss izvērtīsies. –nosmēja Lina.
