Neesmu es rakstniece, tāpēc ceru, ka spēsiet uztvert tekstu visā tā būtībā.
Savā dzīvē esmu sastapusies ar dažādām dīvainībām - redzējusi nevietā ēnas, dzirdējusi interesantas skaņas,jutusi dīvainas sajūtas vietās, kurās velāk izrādās ir norisinājušies jocīgi notikumi, bet nekas nestāv klāt ''būtnei'', ko esmu satikusi "tjipa" miegā.
Man bija ap 10 gadu.Sapnī biju atklājusi, kā visu var sajust, aizskart, domāju par to, ka jāatceras šī formula, lai vēlāk atkal sapnī varētu izbaudīt "neesošo" pasauli ar pilnu vērienu (protams, ka to vēlāk nepiefiksēju). Lai vai kā, pastaigājos pa saulainu tuksnesi un grasījos doties uz klintīm, kad pēkšņi sāka krēslot, gaisotne it kā mainījās, debesis bija koši sarkanīgas, saule nebija redzema, bet atblāzma debesīs - spēcīga. Pagriezu galvu, un te man priekšā liels, melni čirkains briesmonis, lielāks nekā es. Tas mani nebiedēja, jo ne jau pirmo reizi savā otrajā realitātē redzējo ko tādu, viņš būtu pat komisks, ja vien... acis... Tās acis nekad neaizmirsīšu. Kvēlojošas ugunis acīs, kas iedveš bailes. Atraut skatienu nevarēju. Jutu, ka visi spēki izsīkst, nevarēju paelpot, sajutu skumjas, sāpes, bailes un dusmas, kas lika justies novājinātai, jutu, ka no manis it kā izplūstu enerģija (spēks, dzīvība). Viņš stiepa savu ķetnu, lai aizskartu mani, tajā brīdī klusi noteicu: "Viss, pietiek!" Pamodos. Sajūta bija baisa, likās, ka esmu izbēgusi no nāves ķetnām. Nespēju aprakstīt sajūtas, jutos kā tukša pudele, kas balansē uz galda malas un kuru katru brīdi grasās nokrist, lai izšķīstu uz grīdas.
Bet tas vēl nav viss.
Ilgu laiku domāju, ka tās ir manas iedomas. Galu galā bezapziņa mēdz izspēlēt dažādus jokus, prāts ir viena no interesantākajām mīklām pasaulē.
Pirms apmēram diviem gadiem laidos miegā. Kad atkal manā sapņu pasaulē notika kaut kas neparasts.Te būtu svarīgi pieminēt, ka esmu pieradusi redzēt miegā visādas nejaucības - savu nāvi, katastrofas, slepkavības, mocīšanu. Esmu iemācījusies tulkot savus sapņus un atpazīt, ko nozīmē, katra situācija sapnī. Ļoti svarīgas ir izjūtas, kuras arī var lasīt. Piemēram, realitātē man ir bail no augstuma, bet, protams, ka es šīs bailes pārvaru, pat Eifeļa tornis vairs nerada bailes realitātē, bet sapnī no augstuma (kaut vai otrā stāva) vienmēr ir bail, kājas trīc, gandrīz paralīze un nespēja kaut ko darīt. Tas vienmēr pauž manas bažas pirms kāda man svarīga notikuma. Savu sapņu tulkošanu esmu iemācījusies neatlaidīgā darbā ar tiem, sekojot sapņiem, analizējot tos, jo katram cilvēkam viens un tas pats sapnis nozīmē kaut ko citu (sapņu grāmatas = muļķības).
Tā.... atgriežoties pie sapņa. Pirms apmēram diviem gadiem... Biju jau aizmirsusi tās kvēlojošās acis, kad manā sapņu pasaulē iejaucās atkal šī nepatīkamā būtne.
Sapnis. Rīts tāds apmācies un pavisam rudenīgs. Lietus nelīst, bet ir apmācies. Tā nu es ar savu kolēģi dodos uz autobusa pieturu, kur sagaidīt transportu uz mājām Manu uzmanību pievērsa puisis, pavisam nevainīgs, stāvēja tik mierīgs un tukšs. Pēkšņi no skaidrām debesīm zibens iesper tam puisim. Es skatos uz viņu, jo domāju, ka jāsauc ātrā palīdzība (galu galā taisns zibens spēriens, nu praktiski, viņam jānomirst, bet, ja jau dzīvs, vajadzētu ātros). Bet nē, šis vesels, bet, kad atvēra acis (nolādēts!), tās acis, atkal kvēlojošas ugunis acīs, sajūta, ka dvēseli zog. Panikā kājas pār pleciem un metos bēgt prom, jo zināju - viņš sekos. Vairījos no viņa visādi. Bet beigu beigās... situācija tāda pati kā pirms daudziem gadiem pirmajā sapnī... Viņš stāv pretim man un man nav spēka. Puisis izstiepa roku un pieskārās man (šoreiz to izdarīja), bet es viņam acīs skatos un jūtu, kā viss mans dzīvības spēks tiek atņemts, ka vairs nevaru paelpot, likās, ka nomiršu, līdz atcerējos, ka jāsaka nē. Centos pateikt un ar grūtībām, bet nomurmināju nē. Pamodos, jutos tā kā var justies cilvēks pēc smagas operācijas vēl narkozes iespaidā, kad vēl nezin vai spēs tiešām pavilkt dzīvību (jā, zinu, kā cilvēks jūtas pēc smagas operācijas).
Tas vēl nebūtu nekas. Nodomāju, Dievs ar visu. Gan jau tik muļķības vien ir. Bet te venu vakaru aizbraucu pie vecākiem ciemos. Tēvs nedaudz sameties un kā vienmēr sāk stāstīt lietas, kuras bērniem pat cienījamā vecumā nevajadzētu zināt. Labi, tas nu tā... bet te uznirst no viņa temats par kvēlojoši ugunīgajām acīm, kuras vairākkārt nav likušas viņam mieru, sajūtas tādas kā man - jūt, ka kaut kas ļauns dzīvību ņem nost (Bet kā var būt, ka man ir viens vajātājs ar tēvu. Btw mums nav tuvas attiecības). Nevienam netiku teikusi par šiem "sapņiem".
Varbūt, ka tā ir tikai iedoma, bet līdz šim brīdim psiholoģisko izskaidrojumu neesmu radusi, ja kādam tāds ir, padalieties.
Tiem, kas netic, neticiet un nevajag. Es neprasu ticēt, es dalos piedzīvojumos savā dzīvē, dalos pieredzē. Un varbūt kādam ir loģisks izskaidrojums, kuru vēl neesmu apskatījusi.
Tiem, kas grib zināt, jā, zinu, kā tas ir būt uz miršanas robežas, vairākas reizes esmu spēlējusi spēli uz dzīvību vai nāvi un ne jau brīvprātīgi, tāpēc zinu, ko tas nozīmē.
Paldies... 
