"Nomirt sapnī".
Pēc pavadītās nakts mirušās vecmāmiņas mājā, Džošuā devās pretīm horizontam. Viņā dzīvoja apziņa, ka visi, kurus viņš jebkad ir mīlējis, ir viņu pametuši. Vinš bija vienīgais bērns ģimenē. Viņa vecāki izšķīrās, kad viņš vēl bija mazs. Neviens nevēlējās viņu ņemt pie sevis, jo viņš visiem bija lieka nasta. Viņš kļuva par bezpajumtnieku, bēgot no iespējām iekļūt bērnunamos. Par viņu iežēlojās viņa krustmāte. Viņa dzīvoja otrā pasaules galā, taču viņas labā sirds atveda zēnu pie viņas. Džošuā nevēlējās pieņemt, ka viņam ir jāpakļaujās vecas, smirdīgas kundzes pavēlēm. Viņš izvēlējās aiziet, atstājot krustmāti iepriekšējā vientulībā. Viņš klaiņoja un zaga līdz pienāca kārtējā ziema. To viņš pārciest nevēlējās un neievērojot viņa radinieku iegribas viņš aizbrauca pie viņa vecmātes, kura zēnu neieredzēja visvairāk. Atvēris durvis, viņa acīm pavērās skats, kurš izmainija zēna uzskatu par nāvi. Visa vecā māja smirdēja, stūros valdija zirnekļu tīkli, kukaiņi un žurkas skraidija pa grīdu, krēsli bija apgāsti un salauzti, sienas notašķītas ar asinīm, vecmātes mīļākās klavieres bija sasķaidītas ar metāla stieni, kurš tur par vien blakus bija nomest un vis beidzot vecmāmiņa. Viņa "sēdēja" uz gūltas malas. Viņas rokas bija sasietas un rīkle pārgriezta. Džošuā netīrumi no sejas notecēja kopā ar asarām. Viņš vājumā nokrita ceļos un tad guļus. Viņam tiešām nu bija vienalga par to, kas ar viņu notiks tālāk.
Pienākot rītam, viņš attapās ieraugot šausmu filmas žanru dzīvē. Netīrie dzīvnieki tiesāja vecās kundzes rokas un kaklu. Puika šausmās pieleca kājās un metās bēgt. Bēgt prom no visa. Visa, ko viņš jebkad bija piedzīvojis. Vecmāmiņa dzīvoja vientuļā mājā, tālu no pilsētas. Zēnā sariesās dusmas pret viņa vecākiem, jo tieši viņi bija tie, kuri nevēlējās auklēt viņu. Viņi atstāja Džošuā novārtā - lai tak dzīvo, kā māk. Nonācis pļavā, viņš apsēdās uz akmens, kuru klāja sniegs. Pēkšņi debesis satumsa un viņa priekšā parādijās tēls. Tā bija sieviete. Viņas mugurā bija balts nakts klekls un viņa "raustoties" tuvojās puikam. Viņš sažmiedza acis, bet nenobijās. Viņa bija pavisam tuvu puikam, līdz viņš sāka trakot. Viņš nesaglabāja meiru sevī un sabijās. Viņa izvilka nazi, kurš bija iedurts viņā un atvēzējās, lai puikam to mestu.
"Mam," zēns histēriski raudot, pamodies sauca. Viņa istabā, nakts vidū ieskrēja Džošuā māte un stāvēja gatavībā pie puikas istabas burvīm. Džosuā aizsmakušā balsī klusi, bet uztraukti jautāja: "Ar vecmāmiņu viss kārtībā?" Mamma nesapradama, ko puika ar to vēlējies pateikt, pagrieza galvu, it kā cenzadiem iedziļināties dēla teiktajā. Pēkšņi māja nodrebēja. No zēna istabas plauktiem nokrita viņa trofejas. Pazuda gaisma. Valdija nāvējošs klusums. Bija dzirdams īss elpas ievilciens, bet tas nebija no Džošuā. Parādoties gaismai zēns sajuta sajūtu, ka viņa acis izžūtu. Viņa māte bija caurdurta trīs vietās un gulēja zemē. Puika izleca no gūltas un pieskrēja mātei, kad no mājas gaiteņa tumšā gala viņš sadzirdēja zemu, bet "uzjautrinošu" balsi, kas jautāja: "Baidies?" Džošuā ievilka elpu un sažmiedza acis.
Atverot acis, viņš atradās vasaras vidū uz dzelzceļa sliedēm. "Ei, puika, tu aizsnaudies?" kāds vecs vīrs garām ejot jautāja. Viņa hūte, balties cimdi un spožais spieķis lika noprast par viņa bagātumu. Džošuā pieleca kājās un aiztecēja pie vīra. "Kungs," zēns baidoties jautāja, "vai jūs ticiet sapņiem?" Vecais vīrs pasmaidīja un kratīdams galvu atbildēja: "Nekad netici tam, ko neredzi acīm!" Pēkšņi kungu no mugurpuses sašāva. Vīrs uzreiz nokrita zemē, bet šāviens bija tik skaļš ka to varēja sadzirdēt tāla apkaime. Pēkšņi no tāluma bija dzirdama sievietes balss: "Slepkava." Kliedzēja skrēja zēna virzienā, bet viņai "nopakaļ'" viņas sekotāji. Puika neaptverdams sitvāciju noprata, ka no šī visa ir tikai viena izeja. Viņš aizvēra acis, bet atvēris tās, viņa skats nemainijās. Ļaudis joprojām skrēja zēna tuvumā. Džošuā, paklubdams metās prom no civilizācijas. "Kādēļ pie velna tas nenostrādāja?" puika sev jautāja. Nonākot nepazīstamā ciematā, viņš uzkāpa aukstākajā mājā un vērojot viņa nīdējus tiem paziņoja: "Es nolēkšu, ja neiesiet prom!" "Lec, mēs alkstam tavu nāvi," kāds no ļaudīm bļāva. Tad Džošuā aizvēra acis un sev jautāja: "Kā gan lai es zinu, vai šis nav kārtējais sapnis". Viņš izmēģināja laimi. Atpletis rokas un paceļot galvu, taču neatverot acis viņš ļāvās vejam, kurš puiku "nogrūda" no jumta. Zēna cerības bija liekas, viņš nepamodās citā sapnī.
Kuram vēl ir gadijies tā, ka viņš sapņo un pamostās citā sapnī? Man tā bija pagājšnakt, tādēļ izdomāju uzrakstīt ĪSU stāstu saistībā ar sapņiem.
