- Nāc, ejam. - Marks pieskārās manai mugurai, vedinādams kustēties. Kali manā galvā burtiski gārdza no laimes. Es baidījos no tā, ka kādā brīdī viņas emocijas aizēnos manējās. Izlocījos no Marka pieskāriena un sakrustoju rokas. Es biju gatava darīt visu, lai vilktu garumā laiku.
- Uzvedīsies kā bērns? - viņš mierīgi noprasīja, taču acīs lēkāja aizkaitinājuma dzirksteles.
- Es netaisos nekur ar tevi braukt, - atcirtu.
- Kādēļ? Jo baidies, ka parādīsies Kali? - vīrietis indīgi jautāja, tuvojoties man.
Es neko neatbildēju, bet iztrūkusies atkāpos, redzot, cik viņš bija draudīgs. Šķita, ka Marka garastāvoklis mainās pa sekundēm, un es nevarēju paredzēt, kurā brīdī sāksies dusmu izvirdums. Spāņu temperaments sajaukumā ar ifrīta spējām un dabu liktu vēlēties, kaut ceļš nekad nebūtu krustojies ar viņējo.
Marks neko nevarēja man nodarīt, jo tad viņš nodarītu pāri arī Kali. Tas bija mans trumpis, kuru negrasījos izlaist no rokām.
- Loģiski. Piedod, bet tu mani nepiespiedīsi nekur ar tevi doties, - vienkārši atteicu. Apsēdos uz savas mašīnas dubļainā bagāžnieka un izvilku ārā cigaršu paciņu.
- Tiešām? - Marks piegāja pie manis un izrāva ārā paciņu no manas rokas, to saņurcot un aizmetot prom. Sakodu zobus, mēģinot aizturēt savu sašutumu. Viņš laikam domāja, ka tādā veidā spēs izsist no mani līdzsvara. Liela muiža, aiziešu uz piemājas veikalu un nopirkšu cigaretes.
Savilku lūpas smīnā. - Tas ir viss? -
Likās, ja vien skatiens spētu sadedzināt, es jau būtu pārvērtusies par pelnu kaudzīti. Tomēr tas nebija salīdzināms ar Aleka dzedri aukstajām acīm, kas lika iedomāties par to, vai Ellē uguns vietā gadījumā nav absolūtās nulles temperatūra. Man nebija bail no Marka, jo viņa vājība bija Kali, un es to izmantošu. Es izjutu patīkamu adrenalīna pieplūdumu, viņu izaicinādama. Es tiešām spēlējos ar uguni.
- Tu dosies man līdzi, - Marks nopietni noteica, ar savu skatienu piekaļot manējo. Mani pārņēma tāda pati sajūta kā tad, kad tas psihopāts Gaetāno lika man klusēt, lai varētu mani nogalināt un izvairīties no dzirdīgām ausīm. Uz mirkli likās, ka esmu lelle, kuru var raustīt aiz diedziņiem, taču šī sajūta ātri pazuda.
Atgāzu galvu un gardi iesmējos. - Es nezinu, kas tās par spējām, ko jūs, neticīgie, pielietojat, bet tās uz mani nedarbojas. Ja būtu citādāk, tad tuvākajās dienās būtu manas bēres. -
Sajutos neomulīgi, kad Marka rokas savilkās dūrēs. Likās, ka viņš knapi valdījās, lai nepielietotu fizisku spēku. Iespējams, biju aizgājusi par tālu. Vīrietis izpūta garu, karstu dvašu man sejā un lēnām atlaida pirkstus.
- Tev galīgi nav svarīga tava drošība? - Marks asi ievaicājās.
- O, tagad jau par drošību runājam! - Sarkastiski iesaucos. - Tu mani pavadīsi arī tad, kad iešu dušā? Ja nu no krāna sāktu tecēt ūdens - pārvērsts par bioloģisko ieroci? - izsmējīgi vaicāju. Es slēpu savas urdošās bailes par iespējamiem draudiem aiz biezas sienas. Ne jau par sevi es uztraucos, bet par Keitu un vecmammu. Ja nu tie, kas grib manu nāvi, vispirms ko nodarīs maniem tuvuniekiem, lai piekļūtu man?
- Tu man neatstāj izvēli. Man ir pieriebies iesaistīties šajā bezjēdzīgajā sarunā, - Marks, skatienam dzalkstot, draudīgi izmeta un devās atpakaļ uz veikaliņu.
- Pagaidi, - uzsaucu, pirms viņš atvēra durvis. - Nevajag, es braukšu. - Manā balsī ieskanējās izmisuma nots, iedomājoties, ka viņš varētu nogalināt vecmammu.
Marka acīs es redzēju cietu apņēmību panākt savu un azarta dzirkstelīti, izbaudot gaidāmo darbiņu. Viņam īpaši nerūpēja cilvēka dzīvība, tās izdzēšana drīzāk bija kā izklaide ar uguns specefektiem. Tagad es par to pārliecinājos.
- Tagad zināsi, ka ar mani joki mazi, - Marks skarbi sacīja. - Ejam.
"Mans vīrietis", Kali sapņaini un reizē lepni noteica. Viņas emocijas gandrīz pārņēma mani savā varā. Gandrīz.
"Vai tad garu pasaulē nav vīriešu?" sapīkusi viņai vaicāju un atrāvu mašīnas durvis. Man riebās, ka man kas jājūt pret cilvēku, nē, dēmonu, kuru es labprātāk ienīstu. Es visu šo laiku cerēju, ka notiks brīnums un Markam uz galvas uzkritīs meteors, tātējādi atbrīvojot mani no problēmām. Pagriezu atslēgu aizdedzē un izbraucu uz ielas, uzņemot ātrumu.
- Džuljeta, - dzirdēju Marku saucam manu vārdu, bet šobrīd tas likās mazsvarīgi.
"Viņš tāds ir vienīgais."
"Vienīgais piromāns, kuram ir problēmas ar dusmu savaldīšanu? Vēl kāds pārītis man ir zināmi," ironiski piezīmēju.
- Džuljeta, tu mani vispār dzirdi? - Marks nu jau aizkaitināts iesaucās.
"Neuzdrošinies ko tādu teikt!" viņa nikni nošņācās manā galvā.
Pēkšņi deniņos iecirtās asas sāpes, liekot manam skatienam aizmigloties un rokām zaudēt kontroli pār stūri.
