Paspraucos garām abiem vīriešiem, cerībā, ka neviens no viņiem neuzdrošināsies man pieskarties un apstādināt. Es tikko biju noslēgusi līgumu ar velnu un nejutos ne par mata tiesu labāk. Es biju aptraipīta un netīra, un šie traipi, tāpat kā pirms sešiem gadiem izšķiestie, būs nenomazgājami.
Knapi valdījos, lai pa galvu, pa kaklu nemestos bēgt uz mašīnu un nedotos prom no šīs sasodītās pilsētas. Man bija jāsaglabā pēdējās cieņas paliekas, par spīti tam, ka es biju acīmredzami piekāpusies neticīgajiem, parādījusi savu vājo vietu - rūpes par savu tuvinieku drošību.
Nē, bēgšanai nebija jēgas. Ja aizbēgšu, mani vienalga vajās atmiņas, un droši vien tik viegli prom netikšu laista. Tāpēc es cīnīšos ar zobiem un nagiem kā tikko no būra izlaists zvērs, lai pasargātu sev mīļos. Es vairs neļaušu pagātnei atkārtoties.
Mana vājība patiesībā bija mans spēks. Es nezināju, kā un vai es vispār atvairīšu pasaules galu, toties es varēju parūpēties, lai neviens pat nepiedurtu pirkstu man dārgajiem cilvēkiem. Šādas domas iesvēla manī jaunu cīņassparu, apņēmību un savādu spēku.
Uzliku kapuci un izgāju ārā smīlājošajā miglā, kas pamanījās nosēsties uz manas sejas un skropstām, uz brīdi aizmiglojot skatienu.
- Droši vien man vajadzētu pieminēt vārdus, kuri jāiekļauj līgumā, - minēju, pagriežoties pret abiem stāviem.
- Bet protams, - Aleks samtaini novilka un izvilka no džinsu kabatas mazu pulti - piekārtu pie atslēgas.
No manis pa labi noskanēja divi pīkstieni un slēģu klakšķis. Pavērsu skatienu skaņas virzienā un apbrīnā noelsos. Pie apmales kā melns dusošs dzungļu zvērs stāvēja Koenigsegg Agera R. markas mašīna. Blakus esošās mašīnas nobālēja tās melnā spīduma un plūdlīniju formu priekšā.
Aleks pamāja ar roku, un es apmulsusi sekoju.
- Tā ir tava? - izdvesu, vērodama, kā uz augšu paceļas pasažieru puses durvis, atklājot gaišus kevlāra un oglekļa šķiedras sēdekļus.
- Jā, - viņš lepni pasmaidīja. - Pēdējā brīdī paspēju iegādāties. -
Galvā aši pārskrēja fakti, kurus zināju par šīs markas mašīnām. Tās darbojas uz biodegvielas, jauda sasniedz septiņus tūkstošus zirgspēkus, tikpat liels ir arī griezes moments. Vienvārdsakot, bīstami ātra mašīna.
- Ļoti piemērota... tev, - izstomīju.
Aleks iesmējās skanīgus smieklus un ieliecās salonā, lai no tā ko izņemtu. Ar šķelmīgu skatienu vīrietis pasniedza man atvērtu, ādas vākos iesietu bloknotu un pildspalvu. Jautājoši viņu izlūkoju.
- Ieraksti visu to cilvēku vārdus, kurus tu vēlies... pasargāt, - Aleks noteica. Man nepaslīdēja garām pauze, kuru viņš ieturēja starp vārdiem. Mans apbrīnas pilnais noskaņojums bija pazudis tikpat ātri, cik parādījies. Kodīju lūpu uzlūkojot pergamentam līdzīgās, trauslās lapas un smagnējo pildspalvu, bet tad iespurdzos.
- Tā laikam ir smalka ironija, kas tikai apstiprina to, ka parakstu līgumu ar velnu, vai ne? - Pagrozīju rokās melno, spīdīgo pildspalvu, kuras galā rotājās zeltīta, ragaina monstra galva.
- Tas ir atgādinājums cilvēkiem par to, ka tas nav parasts līgums. - Aleks pavīpsnāja, redzot manu reakciju.
Es biju apņēmusies darīt to, kas bija manos spēkos, tāpēc ievilku elpu un uzrakstīju visu cilvēku vārdus un uzvārdus, kurus vēlējos pasargāt. Pildspalva skrapstēja un ķērās uz grumbuļainā un nu jau mitrā papīra, taču beigu beigās es uzrakstīju visu vārdus.
Ar melno tinti rakstītie, kaligrāfiskie burti viens pēc otra izdzisa, it kā tie būtu iesūkušies papīrā.
Pārsteigta pārmaiņus lūkojos uz Aleku un uz tukšajām lapām.
- Kur tie pazuda? -
Viņš ar pirkstu piedūra sev pie deniņiem. - Šeit un vēl šur tur Ellē. -
- Ellē? - pārprasīju un samirkšķināju acis. Jutu, kā no manām skropstām nopil ūdens lāses.
- Viss neaprobežojas tikai ar kambariem. Tur notiek arī lietvedība un vēl dažādas valsts iekārtai nozīmīgas darbības, - Aleks paskaidroja, viņa skatienam savažojot manējo.
- Lai nu tā būtu. - Iegrūdu viņam rokās bloknotu, vēlmē ātrāk atbrīvoties no dīvainā priekšmeta un vispār no viņiem abiem. - Vai tas ir viss? - asi noprasīju, paskatoties arī uz Marku, kura melnajā uzvalkā tērptais stāvs bija atspiedies pret Voodoo veikaliņa stangu kādu gabaliņu nost no mašīnas. Viņš likās drūms un domīgs, vīrieša skatiens bija vērsts uz pretējās mājas fasādi. Vai tiešām melnā ir neticīgo iemīļotākā krāsa?
"Man nebūtu iebildumu kaismīgi noraut no Marka jebko, kas viņam ir mugurā. Tu nevari nepiekrist, ka viņš izskatās seksīgi savā perfekti pašūtajās drānās," Kali ātri nobēra manā galvā, liekot man uz brīdi saspringt un ieklausīties.
"Aizveries, aizveries, aizveries!" es bļāvu savās domās.
Es palūkojos uz Aleku, lai noskaidrotu, vai viņa jutīgās maņas bija uztvērušas manu mirklīgo saspringumu, un tiešām viņš, piešķiebis galvu, ar neslēptu interesi vēroja mani, kā parasti zinātnieki novēro eksperimetālo objektu.
Piepeši es ar acs kaktiņu ieraudzīju un reizē arī sajutu, ka Marks atradās man cieši blakus, ar savu garo augumu gandrīz fiziski uzspiezdams savu klātbūtni. Pēkšņi man likās, ka esmu sarāvusies maziņa un niecīga. Es jutu Marka straujo elpu dvašojam man sejā, un, nez kāpēc, tā lika man iedomāties par kanēļa standziņām, iemērktām krēmīgā, tikko maltā kafijā. Aizgaiņāju prom savu uzmācīgo iztēli un pakāpos soli atpakaļ, lai iegūtu personisko telpu.
"Olallā, viņš mani sajuta!" Kali teju vai dziedāja manā galvā. Atspiedos pret melnā ceļu iekarotāja spārnu un sažņaudzu rokas dūrēs. Marka jautājošais, gandrīz ārprātīgais skatiens liecināja, ka viņš ne tikai bija sajutis Kali klātbūtni, bet arī alka viņu ieraudzīt manā vietā. Man bija jābūt man pašai. Nepieļaušu, ka kāda tikpat ļauna un nesavaldīga sieviete nostājas manā vietā.
Ar pirkstiem pārvilku pāri mašīnas gludajai, vēsajai virsmai. Tā savādā kārtā ļāva man koncentrēties un savākt sevi pa daļiņām kopā.
- Vai tas ir viss? - vēlreiz lēni atkārtoju jautājumu, lūkojoties savā neskaidrajā atspulgā uz mašīnas sāna. Es ievēroju, ka manas acis atkal bija ieguvušas šķidru dzintara sveķu toni, taču šī brīža situācijā mani tas nepārsteidza.
- Nē. Tev šovakar ap vienpadsmitiem jāierodas klubā "Red Lagoon". Obligāti, - Aleks skarbi piebilda. Viņš apgāja apkārt mašīnai un pavēlēja, - Mark, pavadi viņu mājās. -
Pirms es paspēju ko iebilst, princis jau bija iedarbinājis klusi murrājošo mašīnu, liekot man atrauties no tās un uzkāpt uz apmales. Jau nākamājā mirklī superauto bija izgaisis miglā, atstājot mani vienu ar šaubām par to, vai tuvākās pusstundas laikā spēšu būt es pati.
tev ir lielisks vārdu krājums, par kuru var tikai sapņot, fantāzija apbrīnojama. Lieliski!
