čau. tagad ir ļoti agrs un es nevaru vairs aizmigt.
izdomāju, ka iemetīšu rakstu, kā mums ar mammu vienu dienu noveicās sakarā ar policiju. 
kādu dienu, mamma izdomāja aizbraukt uz tirgu un palūkoties kādus augļus, kko tādu. es, protams, evil devil domādama, saku, ka palikšu mājās. mamma teica, ka tomēr jābrauc līdzi - nekādi man neatļāva palik mājās. nu ok, braucam uz tirgu - saģērbjamies, sakārtojamies un braucam.
tirgūs visu sapērkamies, visu izstaigājam un ejam uz mašīnu. mašīnā visu saliekam, viss ok. un sākās.
mamma brauc un pēkšņi mūs apstādina policija. es tā - wtf? mammu, kas notiek? - nezinu. nu, kā jau policisti, šamējie pienāk, prasa dokumentus un skaidro, kas par lietu - jūs izbraucāt uz `sarkanā` un šeit nemaz nav atļauts pagriezties. mamma izbolīja acis - bet tur taču..., - izkāpjat laukā, lūdzu, - policists pārtrauca. šoreiz ES izbolīju acis. labi, mamma izkāpj un policists parāda - tur tālumā deg `sarkanais` un tur lūk ir zīme. ai, ai, ai - es nodomāju. tad viņi sāk runāt, un mamma netīšām iepin sarunā savu iepriekšējā darba kolēģi, kas strādāja pašvaldības policijā. un par brīnumu, šis arī viņu pazīst - viņš arī no pašvaldības policijas. tad viņš saka, lai mamma kāpj atpakaļ mašīnā un mirkli uzgaida. sēžam abas, klusējam. atnāk policists un saka - es braukšu, bet jūs gaidat zvanu no kolēģa, viņš visu pateiks, kas un kā. labi, šis aizbrauc, pēc 5. minūtēm zvana - mamma ar kolēģi pļāpā un viņš, paldies Dievam, izvilka mūs laukā no sūdu bedres, jo reāli, par šo pārkāpumu, es negribētu šķirties no tīri daudz jaukā un labām lietām 200 Ls apmērā. /sods bija 200 Ls/.
tā nu zvans uzreiz tētim, pastāstam situāciju, un vakarā viņi abi pie kolēģa tādu mazu kā `tusovku` uztaisa dēļ tā, ka palīdzēja.
bet nu, tas gan bija tuvu. nebūtu mamma ieminējusies nebūtu tie vispār no pašvaldības policijas...!
