Jaukās brivdienas pagāja. Un pat neticas, ka ir pagājušas divas nedēļas.
Jau esam lidostā, drīz jau būs jākāp lidmašīnā.
Alens ir aizgājis un kādu lidostas veikaliņu, bet man lika gaidīt.
V-Nu, kur viņš ir? Drīz jau jākāpj iekšā. /nočukstēju./
Pēc neilga laika, sajutu, ka man kāds tuvojas. Kad pagriezos, ieraudzīgu Alenu ar lielu rožu pušķi. Viņš pienāca man tuvāk.
A-Ak, mīļum, paldies par šīm jaukajām brīvdienām, tās bija neaizmirstamas. /noteicis pasniedza man pušķi un noskūpstīja./
Es pasmaidīju.
Sadevāmies rociņās un gājām uz iekāpšanas telpām.
JAU MĀJĀS.
Braucām no lidostas uz manām mājām, palūgšu, lai Alens paliek pie manis.
Es paskatījos uz Alena un redzēju, ka viņš smaida.
V-Par ko smaidi?
A-M?
V-Par ko smaidi?
A-Ai, nu, es iztēlojos, kā mēs abi braucam uz savām kopīgajām mājām, ielienam gultā, esam viens oram blakus ik dienas.
V-Vai, nu tu baigi manī samīlējies. /nosmīnēju./
Alens strauji iegriez kādā ieliņā, apstādināja to.
V-Alen, kas? Kāpēc tu apstādināji mašīnu? /nesaprašanā vaicāju./
Viņš, neko neteikdams, izkāpa no mašīnas un gāja tai apkārt. Atvēra manas durvis un mani izvilka no mašīnas. Piespieda mani pie mašīnas sāna un pats uzspiedās man virsū. Skatījās man tieši acīs un man sāka palikt bail.
A-Tu domā, ka mani vārdi ir tikai vārdi? Manas jūtas pret tevi nav nekas? Mans bildinājums ir tikai gredzens?
V-Nē! Ko? Nē!!
Viņš ar dusmīgām acīm uz mani skatijās.
Bet ko es tādu pateicu? Kaut ko netā?
Viņš mani atlaida un rādija ar pirksu virzienu kurā man jādodas vienai.
V-Ko? /ar skumīgām acīm noteicu./
Es ar noliektu galvu gāju tālāk un tālāk no viņa.
Bet pēkšņi mani Alens pierāva sev klāt un noskūpstīja.
A-Tu muļķīte, kā tu varēji padomāt, ka es tev likšu iet ar kjājām? Es tevi mīlu, un manas dusmas – neīstas. Uz tevi nav iespējams dusmoties. Mīļum... /pasmaida./
It kā man vajadzētu smaidīt. Bet es atrāvos no viņa un turpināju savu ceļu mājup.
Alens sašutumā iekliedzās:
A-Viktorij!! Ko tu dari? Kur tu ej?
V-Tur kur liki, tur eju. /neatskatīdamās noteicu./
A-Vikuci!! /pieskrēja man klāt./
V-Ko? Ko tu gribi? /gribēju smieties, bet turējos./
A-Tevi!!
V-Ko? /vienaldzīgi ievaicājos./
A-Beidz, es zinu, ka āksties, es to redzu. Mīļum, nāc, es tevi samīļošu. /pasmaida./
Viņš pieglaudās man cieši klāt un samīļoja.
A-Es tevi mīlu, ļoti, ļoti.
V-Es tevi arī. /noskūpsīju viņu./
A-Bet tagad gan brauksim, savādāk tavs brālis uztrauksies.
V-Aha. /pasmaidīju./
Iekāpām mašīnā un tad es ierunājos.
V-Am, varam samainīties vietām? /nedroši ierunājos./
A-Droši zini?
V-Jā, laikam. /smejos./
Viņš izlēca no mašīnas, atskrēja pie manis, atvēra durvis. Es aizgāju uz šofera vietu.
Iesēdos. Piesprādzējos. Iedarbināju mašinu. Skudriņas pārskrēja pāri, bet tad es pieliku rokas pie stūres, un kā jau it kā ierasts braucu mājās.
Piebraucām pie manas mājas. Piegājām pie durvīm, viņš mani apstādināja un noskūpstīja.
Es pasmaidīju, bet tad iegāju mājās.
Nolikām koferus karidorā un gājām uz viesistabu skatīties televīzoru, jo dzirdējām, ka tur kāds ir.
~~turpinājums sekos~~
