A – Nevilcinaties, es jūs lūdzu.
D- Jūsu draudzne, kā atkājās visās pārbaudēs, ir stāvoklī, jau 6. nedēļa.
A – KO? /prieka un skumju pilns iesaucās./
D- Tāpēc jums ir jādara viss, lai viņa pēc iespējas ātrāk izvesaļotos, un ir iespēja, ka dēļ avārijas tiks zaudēts bērns.
A – Nē! Tā nenotiks!
D- Rīt viņa tiks pārvesta no reanimācijas uz palātu.
A – Esmu satraukts.
D- Protams! Bet tagad es jums ieteiktu atpūsties, jo tieši jums, tas būs jāpaziņo viņai, un protams, pēc tam arī vecākiem. Tikai sagatavojaties. Ar labunakti.
A – Paldies dakter!
Viņš aizgāja gulēt.
Karolīna, Gatis un Renārs, Tomass aizbrauca uz mājām. Juris atbrauca pakaļ mammai un aizbrauca pie Jura, jo viņa mājas ir tuvākas slimnicai.
Pamodos. Nezinu kur atrodos. Izmisums. Vēl nakts, tā šķiet. Visur ārsti.
Pie manis pienāk dakteris.
D- Jums ir paveicies, ka izdzīvojāt.
V- Paldies, bet kur ir Alens? /izmisusi jautāju./
D – Viņam viss ir labi, tikai lauzta kāja.
V- Kur es esmu?
D- Reanimācijā, bet drīz jau tiksiet pārvesta uz palātu.
V- Nu labi. /noteicu un atkal aizmigu./
Pamodos. Esmu palātā. Apkārt man mamma, Juris, Gustavs, Tomass, Karolīna.
M- Labrīt, savļuk. /ar asarām acīs noteica./
Es sajutu, ka man ap galvu ir apsējs, kāja lauzta un dažas ķermeņa daļas nejūtīgas.
V- La- abrīt.
T- Kā jūties?
Atkal raudzījos visos, visiem, pat Gustavam, asaras acīs.
V- Labi, kas es mirstu? Ja mirstu pasakiet un beidziet pīkstēt! /dusmīgi noteicu./
Tad ieraudzīju, ka atverās palātas durvis, visi sāk smaidīt. Es nesapratu, kas notiek.
Ieraudzīju ratiņkrēslu.
Es sapratu, Alens.
Visi izgāja no palātas. Viņš iesēdās manā gultā.
A – Kā jūties?
V- Kad esi man blakus, liekas, ka nekas nav noticis. /pasmaidīju./
A – Zini, ja man nesāpētu visas maliņas, tad tevi noskūpstītu, bet tas laikam jāatliek uz citu reizi. /pasmaidīja./
A – Man tev ir jaunums, bet es nezinu vai tas ir iepriecinoš , vai gluži pretēji – abēdinoš.
V- Stāsti!
A – Es būšu tētis! /pasmaidīja./
V- Es esmu stāvoklī? /ar šokētu acu skatienu vēroju viņu, man parādījās asaras, prieka./
A – Jā, bet tev ir tikai 17.
V- Un tev 19, es zinu. Bet, zinot, ka tas ir tavs, nekas nevar man likt bēdāties.
A – Jā... /pasmaidīja./
V- Sanāk 6 nedēļas?
A – Jā! /pasmadīja./
A – Bet pagaidām vēl nevienam neko neteiksim, labi?
V- Jā, tas būtu prātīgāk. /pasmaidīju./
Tad arī atkal palātā nāca visi, bet tagad vēl Alena vecāki.
I – Tas tev. /pasniedza man lielu pušķi rožu./
V- Vai, paldies.
I – Kā jūties?
V- Tagad? /paskatījos uz Alenu/
V- Daudz labāk!
Visi pasmaidīja, ieskaitot Tomasu, kas, manuprāt, ir atradis savu otro pusīti.
Pienāca vakars, visi gāja pa mājām.
Vakara apskatē, pie manis bija ienākusi māsiņa.
Viņa man sakārtoja segu.
M- Vai nevēlaties nedaudz pasēdēt pie loga?
V- Jā, tas būtu jauki! Vai sniegs vēl snieg?
M- Jā, snieg, visu laiku, nepārtraukti. Ir ļoti bieza sniega kārta. Šī ziema ir īsta ziema.
V- Man prieks. /es pieliku roku pie vēdera un to glaudīju./
M- Jūs esat stāvoklī?
V- Jā! /pasmaidīju./
M- Tik jauna?
~~turpinājums sekos...~~
