Nīna #85

Kā tu tagad jūties?-Metjū ieslēdzis mašīnā sildītāju man jautāja. Veljoprojām aukstums bija apņēmis manu ķermeni. Vārdi knapi nāca man pār lūpām. Ko gan es domāju skrienot ārā no mājām nieka kleitiņā? Tikai tagad sapratu cik stulba es biju.

-Ir jau labāk.-Es klusi nosaku. Siltums lēnām pārņēma manu ķermeni. Es jutu kā tas cinījās pret aukstumu. Es pat uz mazu niecīgu brīdi biju aizmirsusi kādas problēmas man ir.

-Kāpēc tu biji ārā? Vienā kleitiņā?-Metjū divaini, bet reizē mīļi uz mani noskatījās. Es nevarēju izlemt stāstīt vai tomēr nē? Ļoti liela daļa manis gribēja viņam visu izstāstīt.

-Garš stāsts.-Tā vietā, lai es visu izstāstītu es pateicu šos divus vārdus, kas pateica visu priekšā.

-Labi. Negribi nestāsti.-Tikai tagad es pamanīju, ka Metjū kaut kas nomāca. Tikai es nesapratu kas.

-Kaut kas noticis?-Es vārdus knapi pateicu. Viss man šodien saistījās ar neveiksmi un bēdām. Metjū skatiens liecināja par to, ka viņš ir priecīgs,bet seja pretējo. Uz sejas nebija smaida.
-Tu zini tās visas filmas, kurās vecāki pamet bērnus slimnīcā?-Šī tēma mani šokēja. Kāpēc viņš tagad par to runāja?
-It kā.- Es dīvaini, bet klusi teicu.
-Tas notika ar mums.-Šos vārdus viņš teica ar vien klusāk. Kāpēc ar mums? Mēs neesam radinieki. Nu mani viņš bija ieintriģējis.
-Mums?-Es klusām vaicāju. No aukstuma vairs nebija ne miņas. Tagad man bija bail. Bail no tā,ko teiks Metjū. Bail no jūtām.
Bail no visa.
-Jā. Mēs...mēs esam...Mēs esam dvīņi.-Metjū vēroja manu reakciju. Bet es nezināju ko darīt. Skriet, raudāt vai tkmēr samīļot savu brāli.
Bez nekādām jūtām es atvēru mašīnas durvis un kāpu ārā. Kad es biju izkāpusi ārā no mašīnas, es pagriezos un bez jebkādām emocijām es pateicu. -Labi, ka es pārvācos. -
Metjū sēdēja mašīnā bēdīgs, skumjš vai tomēr dusmīgs. Es nezinu. Bet es zinu vienu. Dzīve pie krustmātes man nāks par labu.
Te nu ea biju, Nīna. Meitene, kurai dzīve stāvēja uz diviem plāniem stabiņiem. Es nezinu, kas bija šie stariņi. Leā? Nezinu.
Ik pa laikam sajutu aukstumu. Tas atkal pārņēma manu ķermeni. Bet es gāju. Es gribēju nokļūt mājās. Es gribēju ieiet savā istabā. Iekrists gultā un raudāt kā tāda maza meitenīte. Kā kadreiz. Bet mani ir japieaug. Man ir jasaprot viss. Nē, tomēr nē.
Kā tas bija iespējams. Visus šos gadus es dzīvoju pie audžuvecākiem neapzinoties. Oskars nebija mans brālēns. Viņs bija draugs. Tagad es viņu neuzskatīju par pretīgu izvirtuli. Nē. Tagad viņš bija parasts puisis. Puisis, kuram patīk skatīties jz puskailām meitenēm.
Šajā brīdī es apjuku. Vai Metjū vecāki bija arī mani vecāki? Vai tomēr nē? Vai viņu adoptēja, tāpat kā mani? Es biju atradusi iemeslu kāpēc Metjū bija tik līdzīgs man.
Dvīņi. Mēs esam dvīņi.
Pat nebiju pamanījusi, ka esmu pie savas mājas. Es stāvēju pretī savai mājai. Ja tā to var saukt. Šajā mājā dzīvoja cilvēki. Kas nebija mani asinsradinieki, bet par tādiem izlikās. Man pirmo reiz bija bail runāt ar saviem vecākiem. Pirmo. Es ievilku dziļu elpu un iegāju iekšā mājā. Devos pa taisno uz savu istabu. Es iegāju savā istabā un aizslēdzu durvis. Mani pirksti bija atsaluši, bet es gribēju sakrāmēt somu. Lai pēc iespējas ātrāk varētu doties pie krustmātes. Es no gultas apakšas izvilku koferi un atvēru skapi. Koferī gāja visas drēbes. Iemetu tajā vel higēnas preces un kosmētiku.
Izlēmu ieiet vannā. Lai nedaudz atgūtos. Galvā bija pārāk daudz domu. Es ielaidu vannā ūdeni un novilkusi visas drēbes lēnām kāpu vannā. Šajā brīdī es neizturēju. Asaras. Tās ritēj pār maniem vaigiem kā tādas pupas. Dvīņi. Šis vārds manī izraisīji tik daudz emociju. Uz saviem pirkstiem e stās nevarēju saskaitīt. Bailes, bēdas,šoks, pārsteigums. Ko es darīšu tālāk? Dvīņi? Vel pārvākšanās. Es palīdu zem ūdens. Un kā šautra iešāvās manā galvā doma. Varbūt man izlikties, ka es neko nezinu par adopciju? Varbūt.