Nightmare 370

Lēna.

- Vai mums tiešām jāiet?- jautāju ieķērusies abiem puišiem elkoņos, kad esam sasnieguši restorāna durvis.
- Jā!- abi puiši kopīgi iesaucas.
- Tu pati sarunāji ģimenes vakaru. – Dilans saka, kad no viņa mutes dzirdu vārdu „ģimene” raidu īgnu skatienu uz viņa pusi.
- Un viņi neiebilda, ka mēs nāksim ar tevi, kaut tas bija ģimenes pasākums.- Konors piebilst un viņš ir nākamais, kuram tiek raidīts man īgnais skatiens.
- Labi! Ejam iekšā!- klusām nopūšos. Dilans atver durvis un ieiet restorānā, es saņemu Konora plaukstu un to saspiežu savā nosvīdušajā plaukstā. Konors man uzsmaida slitu un nomierinošu smaidu, un mēs abi ieejam restorānā.

- Labvakar!- viesmīle mūs visus trīs sveicina. Atlaižu Konora roku un paeju vienu soli tuvāk viesmīlei.
- Galdiņš Kolinsai.- ar mazu uztraukumu balsī saku. Viesmīle ar smaidu sejā skatās uz Konoru, pakāpjos soli atpakaļ un saņemu Konora roku vēlreiz. Oficiantes smaids pazūd.
- Sekojiet.- viesmīle monotoni saka un pamet savu posteni. Visi trīs sekojam sievietei, mēs izejam cauri visam restorānam un nonākam restorāna tālākajā stūrī. Mēs esam tikuši līdz mūsu galdiņam, pie kura jau sēž mana bioloģiskā ģimene.  Marija mani ieraugot ar smaidu sejā pieceļas kājās, viņas paraugam seko Džons, bet Deivs paliek sēžot.

Marijai mugurā ir gara, sarkana vakarkleita, bet gan Džonam un Deivam ir uzvalki. Mans un Konora šovakara tērps ir saskaņots. Man mugurā ir tumši zila kleita, kas nedaudz sniedzas pāri ceļiem, bet Konoram ir uzvalks ar tauriņu, kas ir pieskaņots manas kleitas krāsai. Dilans ir saģērbies orģināli- uzvalks ar melnu tauriņu.

- Šie ir man vissvarīgākie vīrieši dzīvē.- saku un norādu uz Konoru un Dilanu.- Mans draugs Konors un šis ir Dilans mans br...- apstājos pie vārda „brālis”, jo nezinu, kā viņi uztvers ziņu, ka Dilanu uzskatu par savu brāli nevis audžubrāli.
- Brālis- Deivs pabeidz manu iesākto teikumu. Es ieskatos viņam acīs un uzsmaidu.
- Seviks! Es esmu Marija, man vīrs Džons un mūsu dēls Deivs.- Marija seko manam piemēram un visus iepazīstina.

Mēs visi apsēžamies pie galda un atšķiram ēdienkartes.
- Pastāsti kaut ko par sevi.- no otra galda gala, atskan balss. Balss īpašnieks- Deivs ir paslēpies aiz ēdienkartes.
- Visi manu sauc par Lēnu, es esmu 18 gadus veca. Ziemassvētkos uzzināju, ka visus savus astoņpadsmit gadus dzīvoju audžuģimemē. Audžumāte mani ienīst, kopš brīža piedzima audžumāsa- Stella. Vienīgās normālā attiecības man ir ar Stenliju- cilvēku, ko es visus 18 gadus esmu saukusi par tēvu un turpmāk arī tā būs. Vislabākās attiecības man ir ar savu brāli Dilanu, es viņam uzticu visus savu noslēpumus un problēmas. Man Sanfrancisko dzīvo mana labākā draudzene Emma, bet šeit -Dalasā- Alise, man ir draugs Konors.- izstāstu visu par sevi īsuma, vienīgais noklusējot par Džeimsu. Deivs ir nolaidis ēdienkarti uz galda, viņa seju rotā smaids.
- Drīkst tevi saukt par māsu?- Deivs ar cerības pilnām acīm jautā.
- Jā.- smaidot atbildu.- Pastāsti par sevi, mazo, brālīt.- iesmejoties saku, kad Deivs izdzird, ka es viņu nosaucu par "brālīti" viņa smaids paliek lielāks. Uzmetu acu skatienu Džonam un Marijai abi smaidot skatās gan uz mani, gan Deivu.
- Es esmu Deivs, man ir 16. Man ir lieliskākie vecāki pasaulē, kā arī māsa, ko pirmo reizi ieraudzīju liftā raudot. Māsa kuru es ļoti vēlos iepazīt tuvāk.- Deivs stāsta.

Visi seši kopā izejam no restorāna. Atvadoties Marijas acīs var redzēt prieka asaras.
Pieeju tuvāk sievietei un apskauju viņu.
- Paldies.- viņa nočukst un atlaiž mani. Nākamo apskauju Džonu, tad pieeju pie Deiva un viņu cieši, cieši samīļoju.
- Apsoli, man ka mēs satiksimies vēlreiz.- Deivs skatās man acīs, kurās var redzēt prieku un mīlestību.
- Apsolu, brālīt.- nosaku un atlaižu Deivu vaļā.
Visi trīs pagriežas un lēnām iet tālāk pa ielu. Deivs pieskrien pie kādas mašīnas, ierāpjas aizmugurē un aizver durvis.
- Mam... Marija!- kliedzot skrienu pie sievietes. Marija apstājas un pagriežas pret mani.
- Jā?- Marija valdot asaras jautā
- Mans nummurs.- iedodu mazu lapiņu uz kuras pirms izgāju no mājas uzrakstīju savu telefona nummuru
- Paldies.- viņa vēlreiz nočukst. Viņa pagriežas un iekāpj mašīnā. Es lēnā solī, klausoties kā manu kurpju papēži atsitas pret asfaltu atgriežos pie Dilana un Konora.

Ieķeros abiem elkoņos. Mēs klusējot dodamies uz mašīnu.
- Nu varbūt nebija tik traki.- pārtraucu klusumu, kurš valdīja mašīnā. Atsprādzēju vaļā drošības jostu un pieeju tuvāk Konoram, nolieku savu galvu uz viņa pleca un aizveru acis. Konors apliek savu roku man apkārt un pievelk sev pavisam tuvu.
- Un ko mēs teicām?- pēdējos ko es dzirdu, pirms ielaižos miegā ir Dilana balss. Jūtu ka Konors noskūpsta man galvas vidu un apskauj arī ar otru roku.