īss stāštiņš, komentāros patika/neptika. Atvainojos par gramatikas kļūdām.
Gaismas, riepu kaukšana, kledzieni. No tās šausmīgās dienas ir pagājuši divi gadi. Es viņu vairs nekad nesatikšu. Ne šaja dzīvē. Viņa nav, ja vien. Ja vien nebūtu bijusi tā diena. Es viņu mīlēju, vairāk par visu šaj pasaulē. Aizmirst viņu es arī nespēju.
Viņa acis, tās vienmēr manī ielēja mieru. Pirkstu pieskārieni mani sasildija. Vārdi- nomierināja. Vairs nekas no tā nav palicis. Vienīgi - atmiņas. pAr to kas reiz bijis. Vairs nebūs nekad.
Šodien ejot mājās, es negāju uz mājām. Es gāju pie tevis, pie pēdējās vitas kur mēs vel bijām- pirms tā visa. Tur kur tas viss otika stāv puķes, tava māte nevar aizmirst to dienu tā pat kā es. Tikai atšķirība ir tā ka es nevienu nevainoju- bet viņa vaino- mani.
Apkārtējo spiediens mani nospiež, neredzu jēgu tālākai dzīvei. Neredzu savu nākotni. Es vienkārši aizeju līdz tevīm, nostājos, izvelku pistoli. Miljoniem atmiņu izjoņo caur mau galvu, nekas vairs nemainīs manu lēmumu. Es pielieku pistoli pie deniņiem, jūtos kā filmā. Pavisam lēnām nospiežu gaili, es neko nejūtu. Ja vienīgi vispasaules mieru. Kas ieskauj mani un tevi. Tagad mēs atkal varam būt kopā- šoreiz uz mūžu.
