Čau spocēni, pātraukumā no Pagātnes rēgu rakstīšanas, uzrakstiju kādu stāstiņu, ceru ka jums patiks.
P.S. Piedodiet par gramatikas kļūdām.
Mēs esam atšķirīgi, bet ir cilvēki kas nespēj to pieņemt. Cilvēkam ir grūti dzīvot pasaulē, kurā daudzi grib tevi patiasīt par robotu, par vienlīdzīgu citiem. Viņi nesaprot ka katrs cilvēks ir savādāks, ka ka tram nevar padoties viss.
Vai jūs kādreiz neesat domājuši par to , kāpēc tik daudzi cilvēki ir nesaprasti? Dažkārt viņus nodot cilvēki kas bijuši vistuvākie. Tie kuriem uzticējās, viņi vienkārši nodeva tevi. Cilvēkam sāpēja, jo viņš nav bezjūtīgs, vismaz tā domāju es. Mūsdienās, manuprāt, cilvēkus grib pārvērst par bezūtīgām būtnēm.
Kādreiz kādu sāpina, mīļotais cilvēks. Katrs noteikti ir piedzīvojis mīlas sāpes, bet dažreiz tas ir ļoti sāpīgi. Jo visi kas ir tev apkārt,špļavj tev to sejā, viņi ber sāli brūcē. Kad kādreiz mēģini tiem atriebties tādā pašā veidā tie apvainojās , jo tiem taču sāp. Kad sāpēja tev tiem nerūpēja...
Kādreiz sāpina kolēģi, skolasbiedri,klasesbiedri - padara tevi par apsmieklu. Tie izsmej tevi, ja tu atšķiries no tā sauktajām "normām". Viņi tevi nicina, cenšas iznīcināt, bet dažkārt tas neizdodas. Viņiem vienkārši neizdodas atrast sāpīgo vietu, ko tie cilvēki kurus apsmej slēpj, jo atklājuši to tie iznīcinās tevi, tie atplēsīs vecās brūces, tie sagraus.
Hmm. Un kāds tad būs secinājums šim te? Vienkārši nevajag darīt tā lai citam sāp, ar to tu nekļūsi "krutāks". Nevajag apsmiet to kam nav varbūt tā kas ir tev. Vienkārši mēģinat saprast cilvēkus kas ir jums blakus, novērtējiet to.
