Bija 2010. gada 17 maijs, un es dēvos uz autobusa pieturu..
Biju, gandrīz sasniedzis galamērķi, kad piepeši no mugurpuses man kāds uzkliedza!
- Ei muzjik , u menja jestj tavar.
- 4o?
- Davai, ja tje dam volshebnaja palochka, i ti mozjesh vernutsa proshlam
- harasho
Iedēvu onkam cigareti, paķēru nūjiņu, un iekāpu autobussā. Ilgi prātoju, kam tā ir domāta, un kā darbojās, un vai vispār darbojās?
Aizbraucu uz mājām, nūjiņu noliku plauktā, un dzīvoju savu dzīvi tālāk, aizmirstot par nujiņas eksistenci. Vienā dienā, meklējot dokumentus, es atkal uzgāju nūjiņu, un izdomāju nedaudz ar to paspēlēties. Izvēlējos atgriezties senā pagātnē , un aplūkot to ar tagadnes acīm. Abrakadabra šļurggg, un es jau biju tālajā 1716 gadā.
Staigājot par Rīgu, es izjutu milzīgu spiedienu, visi ļaudis, uz manīm skatijās, un viņu emocijas bija dažādas. Vieni mani noturēja par klaunu, citi par noziedznieku. Varbūt pie vainas bija drēbes? Ļaudis staigāja linu un velvetu drānās, bet man mugurā džinsi, jaka,sporta apavi, un cepurīte, ar „ Rīgas Dināmo” logotipiem.
Uz ielām izgājuši bija tūkstošiem cilvēku, un es egoistiski domāju, ka tas ir manis dēļ - NE SŪDA!. Tieši tajā dienā notika milzīgs pikets, pret valdības ieceri izvietot karavīrus naminieku ēkās. Tauta nevēlējas, Cara suņu barus savās tikko izremontētajās hatās. Pāri visam šim, skanēja mēdiju balss, par preču īpatsvaru Rīgas ostā. Tehniskās kūlturas augi, kļūst par Modes lietu, un galvenie importa un eksporta materiāli bija lini, kaņepes un kokmateriāli. Kaņepe bija lēta, un neviens uz tevīm šķibi neskatijās, ja tu nopērc kādu sauju. Gluži pretēji, tas dēvēja par veselības ziedu. Nevienam , pat prātā nenāca doma, uztīt, un nopīpēt ( gandrīz nevienam). Vel nedaudz pavazājos, es nolēmu doties atpakaļ uz 2010 gadu.
