local-stats-pixel fb-conv-api

Neskaties atpakaļ [ BEIGAS ]0

16 0

Hey. Mans the end stāsts :] , jau turpināšu nākamo , cerams kāds vismaz gaidīs :)

Daniels mani atveda mājās. Viņš arī ienāca iekšā , un tad man pēkšņi sāka zvanīt telefons.

-Jā? – Jau pacēlusi iesāku sarunu.

-Anna ? – Man zvanīja sveš numurus, un runāja meitene. Sieviete drīzāk.

-Jā, kas runā? – Nesaprašanā, noliku somiņu. Daniels nāca iekšā ar botām, un nosēdās uz gultas.

-Jums ir brālis Markuss. Ja? – Sieviete turpināja.

-Nu jā, kas noticis? – Joprojām nesapratu.

-Mans vārds ir Liza. Un es esmu no policistu štatas, Anglijā. Mums ir bēdīgas ziņas. Markuss ir cietis auto avārijā, un ārsti neko nevar izdarīt. – Šie vārdi, mani notrieca no sliedēm.

-Kā? Kur? KAS? – Es jau sāku klausulē raudāt. – Tas nevar tā būt, nu nē!

-Diemžēl, mēs izsakām viss dziļāko līdz jūtību. – Sieviete noteica, un nolika klausuli.

Es pieraudāju visus spilveņus, Daniels mani mierināja, bet tas neizdevās. Es nevaru noticēt, mans miesīgais brālis ir .. miris.

-Anna, nu saņemies, lūdzu. – Daniels mani mierināja.

-Es nevaru. Mans vienīgais brālis. – Atkal raudāju. Es piecēlos un aizskrēju atstājot visu. Daniels skrēja man pakaļ, bet izrādās ka es esmu ātrāka. Uzskrēju uz divdesmito stāvu, kas atradās liftā. Man pa ceļam tecēja asaras, un tās notecēja tepiķī, kuras spīdēja no skaistā saulrieta, kurš spīdēja no loga, liela loga. Uzskrēju uz jumtu, kuru maliņas bija piestiprinātas pie malas. Tās bija maziņas, tāpēc paklūpot mierīgi var nokrist. Daniels mani atrada, un turpināja mierināt. Pieturējos pie stienīša, un skatījos saulrietā.

-Ej prom. – Neskatoties uz puisi, noteicu.

-Bet…

-EJ PROM! – Jau uzkliedzu, un viņš tik tiešām aizgāja. Es joprojām skatījos, man vienalga, cik pulkstens, vienalga kas tur manā numurā notiek, zog vai nē, man gribās atpakaļ brāli. Asaras, tek vienas vienīgas asaras. Pēkšni es sajutu pieskārienus, glāstus, elpojošu cilvēku. Es atgrūdu to nost, un pat nepagriezos. Domāju tas ir Daniels.

-Labāk neskaties atpakaļ. – Balsi neatpazinu, vispār.

-Kas tu esi? – Es strauji pagriezos, un ieraudzīju Kasparu.

-Es, zaķi. – Viņš ļauni pasmaidīja.

-Kā pie velna tu izdzīvoji? – Sajutu bailes, turējos pie maliņas.

-Nu zini, par naudu visu izdarīsi. Tas ir labi, ka nezināji, to ka mans dvīņu brālis ir miris. – PIE VELNA, VIŅAM BIJA DVĪŅU BRĀLIS?

-Ko? Kas pie velna? – Nesapratu neko.

-Nu zini, Markusa autoavārija nebija netīšām. – Kaspars pasmaidīja, pienāca tuvāk, un smagi mani nogrūda no divdesmitā stāva. Es kritu, redzot to smejoties, un jau biju nokritusi. Es jutu, ka no manis tek asinis, es jutu, visu es jutu. Es nomiru. Tagad es esmu aizsaulē.

*Pēc 30 dienām*

Notika manas bēres. Tās sarosināja Daniels, jo es nokritu tieši netālu no viņa. Kasparu apcietināja uz daudziem gadiem, jo bija pirkstu nospiedumi grūžot, un tagad esmu jau zārkā.

-Mēs esam šeit, lai apglabātu, skaisto, jauko – Daniels teica runu, un es zināju, ka viņam tek asara. – meiteni, jo viņa bija ideāla. Viņa bija viss, kas beidzot darīja mani laimīgu.

Visi mani apglabāja, un aizveda aprakt. Daniels iedeva pēdējo buču, un jau mani aizraka. Es jutu, kā mana dvēsele ceļas augšā, pie Dieva. Vismaz tagad, es būšu kopā ar Markusu, ilgi.

---------------

Paldies , ka lasīji manu stāstu, nākamais būs jau varbūt rīt. :)

Cerams, būs kāds kas lasīs ; )

16 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000