Nesalaužamā 80

Sveiki spociņi, klāt jau ir nākamā Nesalaužamā daļiņa, bet šoreiz tāda mazliet paīsāka, aptrūkās laiciņš un arī mana mūza kaut kur aizskrēja - laikam jau gulēt, bet lasiet, vērtējiet, izsakiet komentārus un vienkārši baudiet!. :)


Sēžu zāles vidū, fonā skan dziesmas, visi sen jau ir izklīduši pa savām istabiņām.
Es aizskrēju, aizskrēju Kolam neko nepaskaidrojot.
Es neraudu, es esmu tukša, manas jūtas ir apraktas kopā ar manu ģimene. Jau piecus gadus es neko nejūtu, es esmu auksta, pagaidām tikai viens cilvēks spēj atkausēt manu sirdi - Olīvija.

Dzirdu klusus soļus sev aiz muguras, man uz pleciem uzkrīt silta sega. Paskatos uz Olīviju, viņai acis mirdz, bet manas acis jau sen nav mirdzējušas.
- Tev viss kārtībā?
- Jā.- klusām nočukstu.
- Tiešām?
- Patiesībā?- paskatos un Olīviju, kas apsēžas man pretī un saņem manas rokas.- Es nezinu. Kols mani atkal noskūpstīja - šodien. Es nevaru būt ar viņu kopā, jo man ir bail, man patiesi ir bail vēlreiz tikt sāpinātai, es vairs neizsturēšu, ja es salūzīšu.
- Tad nebaidies, rīkojies. Mēs tomēr dzīvojam tikai vienreiz.
- Es varu visu, bet es tomēr esmu tikai cilvēks.
- Es zinu, mēs visi esam cilvēki. Nāc dodamies uz istabu.- Neatlaižot rokas abas piecēlāmies.
- Es aizmuku.
- No kā?
- Es gribēju viņam visu pastāstī, arī par sevi, bet es aizmuku, jo es nezinu vai viņam var uzticēties.
- Tagad nedomāsim par to iesim gulēt. Rīts tomēr gudrāks par vakaru.
- Paldies.- pateicos, velkot nost kleitu. Ierušināsjos gultās un aizvēru acis.
- Nav par ko mīļā.- Olīvija nočukstēja, un mūsu istabiņu pārņēm klusums.

Kols.

-Ko Kia man vēlējās pateikt? Kāpēc viņa aizmuka? Vai tiešām es viņa esmu iemīlējies.- mana galva plīstu pušu no viesiem jautājumiem, kuri ienāk prāta.
Čaks mierīgi guļ, bet es skatos griestos un cīnos ar savām domām.
Beigās, es aizmirstos un aizmiegu.