Nesalaužamā 100

Kia.

Nometu telefonu pie Daniela līķa. Pagriežos un dodod uz savu istabu, jo esmu nogurusi. Kad eju cauri pūlim man tiek pievērsti acu skatieni un visi sačukstas, bet es tam nepievēršu uzmanību.

Esmu izgājusi no pūļa, bet kāds saņem manu roku un pavelk prom no citiem -Kols.
- Kol? - jautāju.
- Mēs beidzot varam normāli izrunāties?
- Varēt mēs varam.
- Tad lūdzu, izskaidro man visu.
-Kol, es šeit atrodos tikai piecas dienas, tik lat ilgi es pazīstu tevi. Es nezinu vai spēju tev uzticēties.
- Kiera!- Kols mani pievilka sev klāt un noskūpstīja- Ja tu nezinātu, tu neatbildētu uz nevienu manu skūpstu.
- Ha!
- Kiera... Kia, es pirmo reizi, kad es tevi ieraudzīju...
- Lūdzu, Kol nē! Nevajag! Es nezinu, ko es jūtu. Es sen neesmu neko jutusi. Tagad manī virmo daudz dažādas emocijas. Kādreiz, es nevēlējos raudāt, bet kopš es uz šejieni atnācu, es esmu sākusi just. Es nevēlos atkal noslīkt savās jūtā, tāpēc vienkāršāk ir nejust.

Es tiešām nezinu, ko es jūtu pret Kolu, bet pagaidām es nevēlos dzirdēt atdzīšanos mīlestībā, es tam vēl neesmu gatava. Es tikko izgāju no elles un es nevēlos, tajā nokļūt vēlreiz.

- Tomēr, es to pateikšu!- Kols saka. Es pieeju klāt pie Kola, pastiepjos pirkstgalos un pielieku savas lūpas viņa lūpām. - Es tevī esmu iemīlējies.- pēc skūpsta Kols man iečukst ausī. Viņš pagriežas un aiziet.

Viņš tomēr to pateica tos vārdus no kuriem es visvairāk baidos. Varbūt es tomēr spēju viņam uzticēties, bet es vienalga vēl ilgi nebūšu gatava jūtam, vismaz līdz brīdam, kad būšu atriebusies. Bet pat atriebība neatdzīvinās ne manu mammu, ne tēti, ne mīļo brāli.

Es esmu izlēmusi, man ir jāpastāsta Kolam, ja viņš mani atraidīs, tad atraidīs.
Dodis uz Kola istabiņu, pa ceļam uz manu pusi tiek raidīti skatieni.

Esmu pie Kola istabiņas durvīm, paceļu roku un pieklauvēju, durvis atver Čaks.
- Sveika Kia. Tu šodien biji lieliska.
- Paldies. Kols istabā.
- Jā, nāc iekšā, es tā pat jau gribēju iet.- Čaks saka, un atverot plašāk durvis ielaiž mani iekšā, bet pats iziet.
- Ko tu te dari? - Kols skatoties uz mani jautā.
- Mēs varam parrunāt, man tev kas sakāms.
- Es klausos!- Kols saka un palaiž apsēsties savā gultā sev blakus.
- Es nezinu, ko tu esi pārcietis, bet man ir bail, bail no jūtām.- nočukstu. Es nekad nevienam, izņemot savu mammu neesmu atklājusi savas bailes, līdz šim brīdim.
- Jā! Tu nezini, ko es esmu pārcietis. Arī man sāp, bet es neslēpjos no savām jūtām. Pirms sešiem gadiem man vajadzēja noskatīties kā mirst mans labākais draugs. Bet vēlāk es satiku Čārlzu, tad mūs savāca Spensers, jo es aizgāju no savas ģimenes mēs sastrīdējāmies- Kols aizsvilas.
- Piedod.- nočukstu.- Kol! Tev nekad nav bijis tā kā man! Tu nezini, kas es esmu! Tu nezini, kas bija tas vīrietis, kuru es šodien nogalināju, bet es zinu! Man vajadzēja skatīties kā brutāli nogalina manu ģimeni, manu acu priekšā, tāpēc arī es slēpjos no savām jūtām. - Es kliedzu caur asarām. Pa šiem pieciem gadiem es pirmo reizi pa īstam raudu, viss kas manī ir sakrājies šo gadu laikā, tagad laužas no manis ārā. Kols piesēžas man pavisam tuvu un ievelk savā siltajā apskāvienā. Es nolieku savu galvu uz viņa pleca un aizveru acis. Šī diena man ir bijusi smaga un sāpju pilna.