Nepazaudētā cerība (7)5

Zinu, ka mans lasītāju skaits atkal ir sarucies, tādēļ nezinu vai kaut ko vēl rakstīšu. Es nezinu, vai kādam vēl patīk vai nekad nav paticis. Ceru uz atsaucību.



Nonākusi pie šīm lielajām durvīm, es vairs nevarēju noturēties. Mani pievilka klāt šī māja, ceru, ka Lūkass nav pret to, ka būšu viņa bērna aukle.

Pieklauvējusi pie durvīm, man priekšā nostājās Eliots. Bērna mazā sejiņa bija priecīga. Pats Lūkass, jau sēja kaklasaiti tev ap kaklu, redzēju, ka viņam tas nācās grūti izlēmu viņam palīdzēt.

S. - Vai palīdzēt? - ar interesantu skatienu uzlūkoju viņu, Lūkass joprojām centās to sasiet, bet tas neizdevās. Kādēļ vīriešiem ir tāda problēma? Smieklīgi.

L. - Ja tev nav grūti. - puisis pārstāja pūlēties un pienāca man tuvāk. Redzēju, ka Eliots mūs uzlūko, bet turās nelielā attālumā no mums.

Piegājusi Lūkasam vēl nedaudz tuvāk, piekārtoju viņa kaklasaiti. Nemaz viņš nebija tik slikts sējējs viņš, vienkārši to nepiekārtoja līdz galam. Viegli iesmējos, tādi nevīžīgi vīrieši nebija retums.

L. - Ko smejaties? - Lūkass palika interesanti nopietns. Varbūt viņa priekšā nevar smieties, tas mani ieinteresēja vēl vairāk.

S. - Tāpat vien, lai jums veicas darbā. - vēl joprojām stāvējām tajā pašā tuvumā, kad piekārtoju kaklasaiti. Ieskatījos vīrieša sejā, kura viegli pasmaidīja. Paskatījos uz Eliotu, kura jau nebija šeit, laikam aizgājis, kādām no istabām.

L. - Pieskaties Eliotu, kārtīgi. - puisīša tēvs, bija nedaudz uztraucies.

S. - Viss būs kārtībā. - paskatījos uz Lūkasu, kurš aizbrauca projām ar mašīnu. Nu visa lielā māja un dzīvībiņa ir uz manu atbildību.

S. - Eliot. - maigā balsī centos uzmeklēt puisēnu, kurš bija nozudis lielajā mājā. Es šo māju nemaz nebiju iepazinusi līdz galam. Lūkasa vietā, es izrādītu māju, jo negribēju te pazaudēties, jo tā tiešām bija gandrīz kā villa.

Nomeklējos kādas dažas minūtes, bet puisēns pat neatsaucās uz maniem saucieniem, man jau sāka nākt atbildības sajūta. Tā kņudēja pār manu muguru un es sāku jau vairāk uztraukties.

Piegājusi klāt pie kādām durvīm, kurās nebiju pārbaudījusi, ka tur no manis slēpjas Eliots. Klusām atvērusi tās, atkal nopūtos, tur nebija nevienas dvēseles.

Tad pēc mirkļa jutu kādu jau skaļāku saucienu. Mani tas šausmīgi nobiedēja, skatījos, aiz savas muguras, bet tur stāvēja Eliots. Nu es viņam atriebšos, ne jau ļauni, bet mīļi. Cerams sanāks kāda situācija, kurā man tas izdosies.

S. - Tā gan nevar darīt, es uztraucos. - pamāju viņam ar rādītājpirkstu, un mazais zēns pārtrauca savu smīkņāšanu.

S. - Es pat nezinu, es šeit pat visu nezinu? Vai tu gribi ēst? - es tiešām te gandrīz neko nezināju, kur, kas atrodas. Paskatoties uz telpas gaišo pulksteni, laiks rādīja 11.50. Varbūt zēns jau ir izsalcis?

E. - Jā! Tikai es tev varētu ko parādīt? - zēnā atkal parādījās dzīvesprieks un viņš atkal aiztipināja prom. Interesanti ko gan zēns varēja man parādīt.

Zinādama kur atradās virtuve aizgāju līdz taj. Varbūt nebūtu pareizi, atvērt vaļā ledusskapi un kaut ko ņemt un sākt gatavot. Tāpēc gaidīju Eliotu, cerams, ka viņš iedomāsies, ka atrodos te.

Pēc mirkļa dzirdēju solīšus, Eliots aiz savas muguras kaut ko turēju un es jau sapratu, kas tur varēja slēpties. Papīra lapa, interesanti.

E. - Tas ir zīmējums. - Eliots jo projām lapu turēja aiz muguras.

S. - Parādīsi? - mīļi paprasīju Eliotam, man patika viņa acis, tās bija brīnišķigas. Eliots jau vilka ārā zīmējumu no muguras līdz iezvanījās skanīgais durvju zvans. Vai atkal Lūkass ir ātrāk kā parasti?

S. - Es atvēršu, labi? - pateicu Eliotam, kas lapu, atkal bija aizlicis aiz muguras.

Atradusi durvis, jau gatavojos tās vērt, bet padomāju vēlreiz. Vai tas būs Lūkass, kas atgriezies no darba, vai Metjū, kas ir piedzēries un prasa man piedošanu. Lai vai kā durvis es atvēru, un, kad ieraudzīju attēlu priekšā, manas acis izpletās lielas.