Nezināju vai uzticēties šai personai, kuru pazīstu tikai divas dienas, bet man bija vismaz neliela cerība. Zināju, ka varbūt nāksies šo nožēlot, bet pagaidām es nezināju labāku veidu kā tikt prom no šī ieslodzījuma.
Ja nu es būtu pateikusi nē, tad iespējams tagad te būtu bēres vai par trakāk. Mani vienkārši apraktu mežā. Es tagad apzinos, ka izdarīju pareizo izvēli piekrītot viņam. Man pat sirds sitās, kad skatījos uz pulksteni, minūtes līdz ceremonijai samazinājās ar vēja stiprākajaiem spārniem. Laiks iet, bet aukle vēl nenāca.
Nolēmusi apskatīties, kas ir aiz durvīm. Klusiem soļiem tuvojos tām, lai neviens nedzirdētu mani, man nevajadzēja, lai pie manis atnāktu kāds no Metjū padotajiem. Es nesapratu kam tādi ir vajadzīgi?
Man no Metjū bija vēl vairāk bail nekā no tiem trīs cilvēkiem, kas mani apsargā. Varbūt kāds ir aiz durvīm, bet man paveicās, ka telpā esmu viena, vismaz man to neviens nav aizliedzis. Likās, ka mani kāds apsargā, bet pieejot ciešām pie durvīm nedzirdēju nekāda elpas vilcienu vai jebkādu dzīvības pazīmes skaņu. Nekā.
Sāku aizdomāties, ka to dara speciāli. It kā šie cilvēku spētu izložņāt visu ko domāju tagad, jo manī mitēja sajūta, ka viņi visu zin. Es sapratu, ka neesmu vēl droša par sevi. Man jāuzkrāj sevī drošsirdības sula, kura tur paliks un liks man darīt tā, lai es justos droša par sevi. Pašlaik man tas noderētu vai labākajā gadījumā palīdzētu tikt ārā.
A. - Tagad vari iet, bet es ļoti uzmanīga. Visi cilvēki no kuriem tev ir jāuzmanās ir aizņemti, viņi tagad pārrunā kaut ko vienā telpā. - auklīte paskatījusies pār durvju spraugu uz mani čukstus paziņoja, ka varu iet.
Man ir jābūt uzmanīgai, es negribēju uzdurties nevienam no viņiem. Ja nu mana dzīvība būs atņemta šodien? To es nevarēju paredzēt, jo nezināju vai aukle palīdz Metjū, vai dara labu man. Es vai spiedzu no iekšienes, jo nevarēju saprast kam lai tic?
S. - Paldies jums, es ceru, ka sakat taisnību. - nopūtusies paskatījusies uz durvīm. Aukle atbildes vietā mīļi pasmaidīja, bet vienmēr tas var būt maldinoši.
Ejot pa trepēm dzirdēju savus soļus, dzirdēju arī citu cilvēku sarunas. Tomēr ir ieradušies cilvēki, bet vai daudz es nezināju. Man tas nebija svarīgi, kāzas nenotiks, pat ja tikšu notverta.
Ja Metjū būs mans vīrs, tad mana dzīve, nākotne būs sadragāta, ka nepaliks ne gabaliņš no manis, tāpēc man ir tikai auklītes variants, kurš ir riskants, bet ir jācīnās, dēļ sevis, dēļ kaut kā.
Izgājusi laukā manas acis nemanīja neviena paša cilvēka. Iespējams, ka viņi ir otrā pusē, bet galvenais, lai mani nemanītu neviena aizdomīga acs. Ja tikšu ieraudzīta ir tikai trīs vārdi - viss ir cauri.
Vēl nesapratu vai būtu gudri tagad iesākt skriet, ja pat nezinu, kur? Šī ir sveša vieta, bet iespējams es zinu ceļu. Pāri lielajam ceļam ir mežs, es varētu iet pa turieni, vai arī uz otru pusi. Ja iešu apkārt žogam mani noteikti pamanīs no attāluma, jo man virsū ir balta kāzu kleita. Sevi šajā kleitā momentāli nodošu.
Lieki nenomokot savu prātu izlēmu, ka skriešu uz mežu, jo tik liels risks no Metjū nebūs, ja iešu apkārt melnajam žogam, kas iet apkārt mājām un stiepjas plašumā.
Sāku skriet, sirdī dunēja gan patīkama, gan nepatīkama sajūta. Tas savienojās kopā, un es ar katru sekundi attālinādamās cēlu savu pašpārliecinātību.
Neatskatījos ne uz mirkli, jo negribēju sabojāt pārliecību par to, ka tikšu prom. Es skrēju ko kājas nes, un vējš plivināja manus matus, kas sākumā bija kārtīgā copē, bet tagad mani neraustīja mans mežonīgais izskats.
Nolēmu, ka neskriešu mežā, bet iešu pa ceļu, tādejādi es redzēšu vai tuvumā ir kāds benzīntaks, veikals vai jebkāds ciemats, kur es varētu sazināties ar vecākiem un pateikt, ka man viss ir kārtībā, lai viņi būtu droši, ka esmu vesela.
Vēl nekur nebija redzamas apdzīvotas vietas, bet es dzirdēju klusu skaņu sev aiz muguras. Atskatījusies uz mazu brītiņu pamanīju, ka ļoti lielā attālumā no manis brauc melnā mašīna. Mani meklē.
Sirdī iedarbojās šoka izjūta, un prātā atskanēja doma, ka ir jāmūk un ieskrēju dziļāk mežā, pār brikšņiem, pār visiem lielajiem zariem. Tik daudzi koki man zibsnijās apkārt, bet savu ķermeni neapturēju ne uz mirkli, sirds man sitās nemitīgi, bet koncentrēšanās par savu dzīvību man nelika par to domāt.
Tikai vēl viens lieks zars un es krītu, un atsitu ceļus. Man nepietika spēka, lai tiktu prom, viss ir galā. Aiz manis stāv cilvēks, bet es neceļos, jo jūtu sāpes galvā, man pieskaras un dzirdu vārdus.
B. - Ak tu mazā nejaucene. - svešā balss mani nosauca, un nostādināja kājās.
