Neparedzētās saistības. #301

Yuhū, jubileja - 30! :) Nebiju domājusi, ka tikšu jau tik tālu , paldies jums, spocēni, par to, ka lasāt manu stāstu, un liekat plusiņus! :)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Neparedzetas-saistibas-29/693667

- Bet es tev apsolu, ka šodiena un rītdiena mums būs neaizmirstama.- viņš uzspieda man buču uz vaiga un atkāpās, lai novērtētu manu šodienas izskatu un atzinīgi iesvilpās, redzot manu violeto kleitiņu. Varēja redzēt, ka tā viņam patīk. Viņš pasmaidīja, un es nosarku.

- Tas vienkārši nav godīgi, - viņš nomurmināja man pie pleca, piepeši apskāvis mani. - Tu nedrīksti mani tā kārdināt.. tu šajā kleitā izskaties tik apburoša.. kā lai es braucu uz Īriju, atstājot tevi te? Tas nebūs iespējams. - viņš žēli nomurmināja, noskūpstot manu plecu, liekot man notrīsēt un aiz laimes sajūtas nopūsties.

- Bet tu nebrauc, paliec tepat, pie manis. Man negribas, ka tu brauc prom , ko es darīšu pa šo nedēļu? Galu galā, Rihards mācās manā klasē,viņš man neliks mieru! - sūdzējos. Par skolu un mācībām nesatraucos vispār. Manas skolas skolotāji bija ļoti pretimnākoši, ja vien viņus kāds palūdza, bet vispārīgi runājot, viņiem bija tīri vienalga - ka tik vien atsēdēt un kaut ko parunāt klases priekšā, par to dabūjot algu. Īpaši daudz kontroldarbu arī nebija bijis, pa šīm divām nedēļām , kuru laikā nebiju skolā, biju iekavējusi vien tikai trīs kontroldarbus, bet tie bija vieglos priekšmetos. Arī mājasdarbus pildīju cītīgi, bet nezināju, kā tas ir Džeimsam.

- Neraizējies par to, nedēļa paies ātri. Un nestreso par to Rihardu, tu taču visu laiku būsi kopā ar Keriju. Nepieļauj , ka viņš tev piekasās vai uzmācas! Galu galā, mēs taču katru vakaru sarakstīsimies, un ja tev būs kas noticis, es pēc tam viņu pieklapēšu. - viņš iesmējās, bet jutu, kā viņam uzmetas zosāda un saspringst muskuļi. - Ai, nav vērts par to bojāt savu garastāvokli, nevēlies aizbraukt uz mežu, pastaigāt? - viņš man uzsmaidīja.

Palūkojos zemāk un ar smaidu sejā atskārtu, ka arī Džeimss, tāpat kā es, steigā ir paķēris riteni , tāpēc smejoties piekritu puiša piedāvājumam, un mēs uzlecām uz divriteņiem un braucām uz mežu. Braucot pret vēju , vējš pluinīja un pūta uz visām pusēm manus matus, taču man tas bija vienalga. Es jutos tik labi. Brīva, nepiespiesta. Vienkārši izbaudīju to, ka beidzot nedomāju ne par ko. Izbaudīju spēju dzīvot. Vienkārši dzīvot.