Es šodien nobraucu kaķi. It kā jau sīkums, bet – sūdīga sajūta. Liekas, ka tas mazais, nevainīgais dzīvnieciņš pie mana loga ņaud, bail skatīties, bail iet gulēt, bail izslēgt sasodīto datoru un aizvērt acis, jo smadzenēs iesūkusies bilde no atpakaļskata spoguļa – uz ceļa pelēks un asiņains spalvu kušķis. Pedāli grīdā! Es bēgu, it kā viņš varētu dzīties pakaļ un atriebties. Liekas tas radījums paspēja ieskatīties man acīs, un viņa bailes tagad pārņēmušas mani. Bet man nebija laika nobremzēt, ātrums šķita pārāk liels, un tajā brīdī kaķa dzīvība likās nevērīgi maza un nesvarīga. Nav jēgas! Es taču esmu stāvoklī un nedrīkstu uztraukties! Negribu domāt, vai kāda maza meitenīte atrada savu mīluli un tagad manis dēļ raud un nolād visu pasauli.
Es tomēr saņēmos, ielīdu karotītes pozā blakus draugam un, lai arī cikos, bet aizmigt man izdevās. Rīts gan pienāca pārāk ātri, un modinātājs nemeloja. Mans mīļotais jau bija piecēlies, paēdām brokastis, ar dažiem ierastiem skūpstiem atvadījāmies, viņš noglāstīja manu milzīgo punci, un es atkal devos pa ikdienišķo maršrutu uz darbu. Klausīdamās mūziku un domādama par neatliekamajiem pienākumiem, nepievērsu uzmanību spidometram. Aiz līkuma slepkavības vietā vēl aizvien vientuļi gulēja kaķīša līķis, mana kāja, it kā par vakardienu atvainodamās, šoreiz pārāk strauji nospieda bremzes pedāli. Aiz muguras braucošā mašīna nepaspēja noreaģēt un ietriecās manā pakaļā. Es sajutu spēcīgu grūdienu un, inerces vadīta, lidoju pret priekšējo stiklu. Stūre ietriecās vēderā un karsts, sāpīgs dūriens aizrāva elpu.
Pamodos slimnīcā. Māsiņa teica, ka es esot gulējusi komā pāris dienas. Hmmz, pēkšņi jutos tukša. Zināju, ka ir lieki jautāt, kur mans bērniņš, biju tikai sestajā mēnesī, viņš, ak... Baltās sienas sāka nākt virsū, gaiss smacēja, es nespēju padomāt, karstas asaras appludināja skatienu, un acu priekšā aiz saplaisājuša stikla spalvu kušķis.
Pēc dažām dienām mani palaida mājās. Viss bija mainījies – no rītiem draugs vairs neglāstīja manu puncīti, ar laiku vairs pat neskūpstīja mani un tad pārstāja nakšņot mājās. Es izvēlējos citu ceļu uz darbu, dažreiz vispār neaizbraucu, tad nesaņēmu algu, un kādā smirdīgā pēcpusdienā man atslēdza elektrību. Atlika vienīgi telefons, kurā stāvēja veci, sen aizmirstu, draudzeņu numuri un spēlītes. Kā mazs bērns es pāris stundas spēlēju čūskiņu, līdz baterija draudēja izlādēties. Paķēru lādētāju un, nonākusi pie kontaktligzdas, sapratu, ka jēgas nav. Bet šis vads manās rokās guva pavisam citu nozīmi.
Es pakāpos uz ķeblīša zem lampas, piestiprināju vienu lādētāja galu pie griestiem, satinu vadus neskaitāmos mezglos, līdz man knapi palika, ko ap kaklu aptīt. Tad uzsmaidīju dzīvei, un ķeblis zem manām kājām ar apslāpētu būkšķi apgāzās. Pēdējā sajūta bija neaptverams spiediens galvā, un pēdējais skatiens – nedzimušā bērna istabas durvis, kurām priekšā kā glezna – sūds uz ceļa. Tagad patiešām vairs nekam nebija jēgas.
