Čāviņa :)
Nedaudz aizkavējos ar šo stāstu,bet lūk turpinajums!
Neaizmirstiet komentēt!
4.Nodaļa.
Zaudējums.
Es atvēru grāmatas vāku un uz tā bija uzdrukāts: Manai mīļajai meitai Heilijai,lai kur arī viņa būtu.Man ap sirdi kļuva smagi un es apsvēru domu grāmatu nemaz nelasīt,bet tomēr es to lasīju.
Gribu pastāstīt par sau meitu Heiliju.Viņa pazuda.Pazuda.Pirms 3 gadiem.Kad Heilija pazuda manā dzīvē valdīja tukšums.
Atceros kad skrēju ar viņu pa peļķēm.Tie tik bija laiki.Bija arī tā,ka Heila(tā mēs viņu iesaucām)ēdot saldējumu bakstīja man ar to degunā.Tā bez maz vai bija tradīcija,kas bija Heilijas izdomāta.Man tās pietrūkst.Vēl atceros kā Heila ar viņas māti Klarenci ik svētdienu gatavoja gardus cepumiņus ar šokolādi,bet gadījās arī tā,ka Heilija apēda visu šokolādi un nācās cepuiem likt klāt valriekstus,kas man tik ļoti riebās,taču Heilija tos dievināja vairak par visu.Man šīs šokolādes nošmulētās,smaidošās meitas lūpas tik ļoti pietrūkst.Viņas spalgie smiekli,viņas maigie glāsti,viņas kokbrūnie,zīdainie mati man pietrūkst.Pietrūkst arī viņas smalkā ,iejūtīgā dvēsele.Mana sirds sāp un ir salauzta dvēsele.Pār manām acīm tūlīt ritēs neliela asaru straumīte.Taču es to varu pievaldīt.Heila to negribētu redzēt.
Manās acīs sariesās asaras.Grāmatu es noliku uz naktsgaldiņa un es atgūlos.
–Klāj vaļā kas uz sirds.-Metjū man pienāca klāt un apsēdās uz dīvāna.Es saraucu uzacis.Aizvēru acis.Sāku dziļāk elpot . -Metjū...mans...mans tēvs ir uzrakstījis grāmatu.Es to sāku lasīt.Tā ir par mani.Man pietrūkst manas ģimenes.Metjū,es gribu būt atkal cilvēks.-es savu galvu uzliku uz Metjū pleca un sajutu viņa ledus auksto pieskārienu.-Heil,es arī gribu atkal būt cilvēks.Būs labi.Gan jau būšu tev līdzās.-Metjū saspringti un ātri nobēra.Viņš noslaucīja manas asaras sava krekla piedurknē,noglāstīja manus matus un jutu,ka esam tikai desmit centimetru attālumā viens no otra.
Es sajutu viņa elpu.Tā vāji smaržoja pēc asinīm.Es ievilku elpu.Viņš mani noskūpstīja.Manā vēderā lidoja taureņi,es varēju uzlidot debesīs un...un pārsprāgt no laimes.Mans skatiens apstājās pie viņa tumši zaļajām smaragda acīm.Šo ainu jau biju iztēlojusies sen,bet nedomāju ka tas ar mani notiks tieši te un tagad.Es jutos laimīga.Manas rokas bužināja Metjū kokbrūnos matus.Tie skaisti cirtojās.Es viņu noskūpstīju vēlreiz...
-Pietiks.Piedod.Man tā nevajadzēja darīt.Tā bija kļūda.-Metjū teica un izskrēja ārā pa durvīm.Mans prāts neapjēdza kas notika.Es apjuku,sāku elpot atrāk.Man sāka asarot acis.Mans ķermenis ievēlās dīvānā.Dīvainā kārtā es aizmigu.Bet vampīri taču neguļ...
