Čāviņā!
Klāt jau mana vampīru stāsta 2. nodaļa!
Baudiet!
2.Nodaļa.
Izsalkums.
Metjū skrēja ļoti ātri.Es centos tikt viņam pakaļ. -Metjū,skrien lēnāk,es nevaru tev tikt pakaļ.-noelsusies teicu un palūkojos visapkārt. -Heilij,nepīksti.Drīz būsim klāt.Ja gribam paspēt laikus jāskrien ļoti ātri.Lārhāls taču nav viens no lēnajiem.-Metjū noteica un skrēja tālāk.Gribēju viņam atbildēt,bet to nedarīju.Es tikai skrēju.
Mēs bijām klāt.Lārhāls vēl nebija ieradies un mēs ielavījāmies mājā.Tur bija vēl pāris vampīri.Drū,Kriss,Keila bija mani draugi,bet mēs to skaļi neizrādījām.Es apsēdos mīkstajā dīvānā,kas stāvēja tumšā un putekļainā kaktā.Bieši aiiz tā biju redzējusi skraidelējam noskrandušas žurkas.Metjū apsēdās netālu no ieejas durvīm.
Drīz ieradās Lārhāls.Viņš bija tērpies garā mētelī,viņa acīs bija manāmas dusmas. -Kurš bez manas atļaujas bija devies medīt?Nenoliedziet,ka neviens nebija ārā.Es sajutu viņa smārdu.-Lārhāls dusmīgi noteica.
Mana sirds sitās daudzreiz straujāk.Sāku satraukties.Nezināju ko darīt.Gribēju uz laiku būt tās žurkas kas skraidelēja aiz dīvāna.Tām gandrīz nebija neparko jādomā.Es pametu satrauktu skatienu uz Metjū.Viņš tēloja,ka lasa kādu pavisam vecu grāmatu.Tās vāks bija diezgan vecs.Lapas tajā bija tik dzeltenas,kā ābolu sula.Droši vien tā ir bijusi grāmata kuru lasīja Lārhāls.Neviens nerunāja.Manā galvā valdīja juceklis.Lārhāls pienāca man klāt. -Tā biji tu?Tā bija tava smarža.Pusnakts,nedomāju,ka tu tā rīkosies.-Lārhāls palūkojās uz mani ar ciešu skatienu un es novērsos. -Piedod,tā biju es.Man nekas cits neatlika.Izsalkums mani moca.Man...liekas,ka miršu.-mans gļēvais skatiens pievērsās Lārhāla okeānzilajām,mirdzošajām acīm.Viņš izskatījās vīlies,bet kāpēc? -Ejiet medīt.Tikai nesagādājiet man vēl lielākas raizes.-Lārhāls strikti noteica.Es atviegloti uzelpoju,paskatījos uz Metjū un piegāju pie viņa. -Metjū,ejam.-es teicu un gāju ārā.Pēc mirkļa bija jūtama Metjū saltā elpa.Man uzmetās viegla zosāda.Es noskurinājos un silti pasmaidīju Metjū. -Pa kādu ceļu iesim?Īsāko vai garāko?-Metjū izaicinoši lūkojās uz mani. -Kā vienmēr-garāko.Gan spēšu paciest sāpes.-es viltīgi pateicu.Ar Metjū gribēju pavadīt daudz vairāk laika.Sāpes atkal paradījās.Tās jau bija pārņēmušas manu ķermeni.Es cieši sakodu zobus un nokritu uz ceļiem. -Heilij,viss labi?Labāk iesim pa īsāko ceļu.Tā būs labāk.-Metjū ar raižpilnu skatienu ielūkojās man acīs.Es neko neteicu,piecēlos un gāju tālāk.
Man piemita tāda īpašība-ietiepība.Ja es teicu,ka tā būs tā arī būs.Izmainīt manus plānus un vēlmes nebūs iespējams.
Pagāja desmit minūtes,līdz bijām pilsētā.Mēs uzlec ām uz kādas augstas mājas jumta.Aplūkojam apkārtni.Es ieraudzīju kādu bezpajumtnieku,kas piedzēries streipuļoja pa tumšajām ieliņām.Manas acis dedzīdi iemirdzējās.Metjū pamanīja kādu pavecu sievieti,kura nāca no veikala.Viņas kažoks bija kožu saēsts.Viņas drēbes bija vecas un noskrandušas.-Mejū,es atradu sev medījumu.Nu es eju.Tiekamies pie ostas.-es pateicu un nolēcu no mājas jumta.
Mans deguns sajuta bezpajuntnieka degvīna pilno elpu.Es viņam pielavījos klāt no mugurpuses un iesitu.Viņš nokrita un atslēdzās.Es atņirdzu zobus un iekodos viņam kaklā.Kad sajutu viņa siltās,pulsējošās asinis-iekritu ekstāzē.Es sūcu viņa asinis,līdz jutu-pietiks.Viņa līķi es nometu uz sola.Es nolaizīju lūpas uz kurām bija palikušas mazas,sarkanas asins lāsītes.Vēlējos atgriesties pie Metjū.Es to arī darīju.
