Čau,čau visiem kas šo te lasa.
Es nedomāju,ka mana 1. raksta stāsts vispār kaut kur derēs.
Šodien domāju uzrakstīt stāstu par vampīriem.
Ceru šoreiz būs vairāk izdevies nekā iepriekšējais.
P.s Tiem kuriem nepatīk,variet likt mīnus bet lūgšu nerakstiet tizlus komentus.Izsakiet protams kritiku.
P.s.s Ja gribat redzēt nākamo nodaļu,rakstiet komentos!
Nemirstīgie.
Ievads.
Esmu Heilija Hanna Īrsone.Viņi mani sauc par Pusnakti.Jau gadiem mana dzīve rit vampīra ādā.Jau ilgi esmu vēlejusies aizbēgt no šīs vampīru pārņemtās mājas un izdzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.Tomēr tas nebūt nav viegli.Tev ir jāslapstās pa pamestām vietām un jābēg kā noziedziniekam.Vienkārši nav iespēju.Vai nu tu samierinies,ka esi vampīrs,vai arī mirsti mokpilnā nāvē.Viņi mani pārvērta par asinskāru radījumu,tad kad to vismazāk gaidīju.Drauga ballītē.Kad tevi sakož sāpes ir vienkarši neciešamas.Tās lēni pārņem tavu ķermeni un moca tevi.Līdz vienkārši...tu vai nu mirsti, vai turpini mocīties un pārvērties par vampīru.Es pusnaktīs medīju kopā ar Metjū.Tumsa.Vismaz viņi tā viņu sauca.Viņš vampīru mājā ir ieradies mēnesi pirmas manis.Mūsu medījums parasti ir cilvēki.Tikai tad,ja pilsētā ir izplatījušās baumas par vampīriem,pārtiekam no dzīvnieku asinīm.
Mūs kontrolē Lārhāls.Viņš ir vampīru mājas 3. Uzturētājs.Pārējie ir miruši.Lārhāls 459 gadus ir šīs mājas uzturētājs.Kad Lārhālam bija 16 viņu pārvērta.Gadu pēctam viņš kļuva par vampīru mājas dižākā vampīra mīluli.Tad arī viņš kļuva ar vadoni.Tātad tas nozīmē,ka viņam ir 466 gadi.Iespaidīgi...
1.Nodaļa.
Stāsts pamazām sākas.
-Metjū,ir jau pusnakts.Mums jāiet medīt.Es vairs nevaru izturēt.-saķerot savu kaklu sāpēs es kliedzu Metjū. .-Labi Heilij,kā teiksi.Mums vajag asinis.Cerams Lārhāls tik ātri nepārnāks no medīšanas.-Mets atkliedza man pretī.
Mēs izskrējām no mājas un uzkāpām resnā un kuplā priedē.Lēcām no viena koka uz otru brīžiem pat maigi pagrūžot viens otru.Mēs skrējām cik varējām,jo nevēlējāmies pa ceļam satikt Lārhālu.No vienas puses,man Metjū patika.Viņš bija tik šarmants un jauks,ka neviena viņa šarmam nespētu pretoties.Tomēr mīlestībai vampīru dzīvē neatlika laika.Visu laiku jāmērdē izsalkums,ja nē izsalkums tevi dedzinās kā elles ugunīs,kā vampīra inde.Visapkārt šalca vēji,nemierīgi līgojot koku galus.Es nepacietīgi gaidīju.Izsalkuma sajūta bija pretīga.Tā dedzināja manu kaklu elles ugunīs.Es klusi iekunkstējos. -Ja Lārhāls to uzzinās,ka medījam bez viņa atļaujas,ar mums ir cauri.Varbūt labāk ejam atpakaļ?-Metjū nervozi nopurpināja un apstājās.Kādu mirkli valdīja mierīgs klusums.Izsalkums vairāk lika par sevi manīt. -Heilij,apstājies.Tas ir Lārhāls.-viņš sastinga un klausījās Lārhāla,un vēl kādas sievietes sarunā. –Velns,tieši laikā.Es tūlīt atstiepšu karoti.-mans skatiens pavērsās uz leju un es redzēju Lārhālu,un vēl kādu pavisam daiļu un noslēpumainu sievieti,kas proti,arī bija tāda pati kā mēs visi vampīru mājā.Asinskāri vampīri.
-Lārhāl,man vajag tavus jaunuļus.Mums jāgatavo viņi gadījuma kaujām,ja Kareo un Lāra izdomās ar savu baru mums uzbrukt.Mēs viņus nepieveiksim.Tomēr,ja sāksim katru jaunuli trenēt pa vienam tas prasīs daudz laika,tomēr rezultati būs perfekti.-noslēpumainā būtne vieglā balsī teica un aplika savu pūkaino lapsastes šalli ap saviem vājajiem pleciem.-Pagaidām tev neko nevaru solīt.Viņiem vajag asinis.Daudz asiņu.Patrīcij,viņi vēl ir vāji.-Lārhāls palūkojās visapkārt un nopūtās.
Bija diezgan auksti.To varēja manīt pēc tā,ka mūsu elpas tvaiki palika turpat pie mums.Es palūkojos uz Metjū un nolēmu,ka jāiet atpakaļ.-Ejam.Varbūt pa ceļam gadīsies kāda stirna ko nomedīt.Vēlāk tāpat ar Lārhāla atļauju varēsim nomedīt kādu dzīvnieku,bet ne cilvēkus.Šajā laikā tas ir bīstami.Ejam.-Metjū ierunājās un viegliņām sāka skriet pa koku galotnēm atpakaļ pirms Lārhāls bija atpakaļ.
