Bija kārtējā nožēlojamā darba diena. Nenormāli gribēju mājās, jo bija svētdiena un arī pircēju, kā parasti, bija nulle. Stundas vilkās kā mūžība. Miegs nāca tik nenormāli, ka biju gatava gulēt kājās stāvot. Galvā rosījās domas par nodzertajām brīvdienām. Likās, ka to it kā nav bijis, bet tomēr atmiņas, cik nu tās varēju savākt kopā, pārliecināja par pretējo. Tik ļoti gribējās vienkārši neatcerēties neko. Šoreiz mani nemocīja paģiras, tikai vainas sajūta par ''dažām'' pieļautajām kļūdām. Reizēm man galvā uzplaiksnīja atmiņu ainas un šķita, ka nu jau sliktāk nevar būt, kad es atkal attapos kā pie lielas atbaidošas puzles, kurai trūkst dažu gabaliņu, taču kopējā aina bija nepārprotama un biedējoša. Mirkļos, kad atkal kaut ko atcerējos, man sametās slikti. Centos nedomāt, iespējams pat aizmirst, taču bezjēdzīgi. Darbs man nesagādāja nekādu gandarījumu, taču kā par brīnumu, arī ne mocības. Tie daži brīži, kurus pavadīju iegrimusi darba lietās, sniedza iespēju domāt par ko citu - par darbu.
Diena lēnām ritēja uz priekšu un pulkstenis šķita stāv uz vietas. Dienas beigās vairs nekam nespēju saskatīt jēgu, jo mani sāka mocīt miega bada radītā depresija. Es biju gulējusi tikai četras stundas, jo pēc visa notikušā ļoti vēlu vai tieši otrādi, ļoti agri pārrados mājās. Nauda arī bija beigusies, tāpat, kā cigaretes. Bija palikusi tikai viena, kuru centīgi taupīju vakaram.
Mani spēja nokaitināt jebkas un jebkurš, taču visas savas negācijas es paturēju sevī, jo nespēju savas dusmas un izmisumu izteikt vārdos. Tam vienkārši nepietika spēka. Es biju salauzta gan fiziski, gan morāli. Sāku sevi šaustīt ar domām par to, ka ja nebūtu tā piedzērusies, iespējams, šodien varētu vieglāk elpot un dzīvot, bet es piedzēros .... Stulbene! Varēju tak kaut reizi padomāt ar galvu pirms mesties piedzīvojumos, kuri mani grauzīs turpmāko nedēļu kā ķirmis koku.
Beidzot darba diena bija beigusies. Noņēmu visas atskaites un devos uz durvīm. Tikai šajā mirklī izjutu laimes un miera sajūtu. Izgājusi ārā sapratu, ka līst un ir pavēss, taču man tas netraucēja. Man pat patika. Sasmakušās veikala telpas ar putekļiem, kas neredzami riņķoja gaisā un nosēdās uz veikala plauktiem un manos elpceļos, mani nomāca un padarīja apātisku katru darba dienu jau ap pusdienas laiku. Aizsmēķēju savu pēdējo cigareti, ieslēdzu telefonā mūziku, ieliku austiņas un gāju uz trolejbusa pieturu. Stāvot pieturā, klausoties kaut ko no ''Deftones'' daiļrades un nu jau salstot, jo sabiedriskais transports kavējās, es sāku vērot cilvēkus sev apkārt. ''Nožēlojami,'' es nodomāju. Šo cilvēku sejās bija redzams viss viņu dzīvesstāsts. Meitene ar stiklainu skatienu, kas slēpa savas, iespējams, uzdauzītās acis aiz tumšām brillēm un viņai blakus jauns vīrietis, kura pieblīdusi un neveselīgas krāsas seja liecināja par regulāru ''zaļā pūķa'' apciemojumu. Es nekad neesmu varējusi izprast šīs sadomozahistiski domājošās sievietes, kuras dzīvoja kopā ar vīriešiem, kas savas dusmas par neizdevušos dzīvi, pie kā patiesībā bija vainīgs viņi paši, izgāza pār savu dzīvesbiedri. Taču vislabāk man patīk tas, ko viņas kā viena atbild, kad kāds pajautā, kāpēc to pacieš - Viņš tā negribēja. Viņam vienkārši bija slikta diena.Viņš taču mani mīl, bet viņam tā sanāca tikai šoreiz. Viņš solījās, ka tas neatkārtosies.
Bet... Tas atkārtojas atkal un atkal, un nekad nebeidzas. Nesaprotu vai viņas pašas tam tic vai tikai akli samierinās ar sevis izvēlēto likteni, iegalvojot sev, ka tā nebūs vienmēr un kādreiz tas mainīsies.
Nākamo ko pamanīju bariņu desmitgadīgu vai, varbūt, nedaudz vecāku pīpējošu puišeļu. Tā bija Latvijas nākotne. Es drīzāk to sauktu par Latvijas bezcerību. Pulkstenis bija vienpadsmit un mani mocīja jautājums ''Kāpēc šis bērnudārzs vēl atrodas ielās?''
Taču atbilde nebija tālu jāmeklē. Man skatiens atkal pievērsās pārītim. Es pieļauju, ka bērns, kas audzis šādā ģimenē diez vai saņem pietiekoši daudz uzmanības, jau nerunājot par ikdienas pārtikas devu.
Tad vēl noslēpies starp pieturas miskasti un pagraba bistro sienu, kurā es nekad neietu ēst, jo mani nevilināja doma par pusdienošanu kopā ar prusakiem un venēriskajām slimībām, kuras šeit varēja dabūt apsēžoties tikai uz krēsla. Šis jaunietis ar diez gan nolietoto ārieni, šķita atrodamies tādā kā transa stāvoklī. Narkomānija mūsdienās bija tik izplatīta, reizēm šķita, ka cilvēki inflācijas dēļ pārstāj iegādāties pārtiku, bet savu naudiņu, nopelnīto vai nozagto, tērē pulverītim, lai aizmirstos vai izliktos neredzam, ka krīze tagad mocīja ne tikai konkrētus cilvēkus vai ģimenes, bet arī pašu valsti. Man personīgi tam gluži vienkārši bija žēl naudas un arī šāda veida baudām es īsti nesaskatīju jēgu. Man patika cita veida baudas. Man pietika jau ar to, ka esmu atkarīga no pīpēšanas.
Beidzot pienāca trolejbus un es ar visu pārējo sabiedrības drazu iekāpu smirdīgajā transporta līdzeklī, kas, man kā likās, smirdēja pēc paģirām un kaķiem.
...tik tas fatālisma un bezcerības piesitiens ievadā...hmmm..nez kas būs tālāk??Nemaz neprasi,-vai vajag! Protams,vajag!!
