Šādu Valentīndienu es galīgi nebiju gaidījis. Tātad, papildus tam, ka sanāca uzmest Natāliju Annas dēļ, uzzināju, ka man ir jādodas pašizolācijā, dēļ ballītes pie Kaspara, kurā biju ciešā kontaktā ar diviem Covid saslimušajiem.
Kad beidzu runāt ar Kasparu pa telefonu, Anna laikam redzēja, ka man seja izmainās, jo uzreiz prasīja, kas noticis? Es nezināju kā labāk lai šīs ziņas viņai pasniedz. Uz brīdi pat apsvēru domu, varbūt neteikt neko, jo viņa tik mīlīgi šodien pret mani izturas, varbūt jānogaida, un ja man sāksies reāli simptomi tad tikai viņai visu pastāstīšu un izolācijā varēsim doties kopā. Bet tādu domu ātri atmetu, tomēr šī ir situācija, kad jārīkojas pēc noteikumiem.
Es pastāstīju, ko Kaspars man pateica, un cerēju, ka viņa to neuztvers pārāk saasināti. Annas mīlīgā attieksme izmainījās. Viņa prasīja, ko tas nozīmē? Vai viņai tagad jādodas prom? Vai kopēja Valentīndienas svinēšana ir atcelta? Es padomāju, un pateicu, ka viņa var arī palikt, bet tad mums abiem kopā ir jāizolējas, tomēr, ja viņa karantīnā doties nevēlās, tad viņai diemžēl ir jādodas mājās. Vēl tikko labā garastāvoklī esošā Anna, atkal palika dusmīga uz mani. Viņa pateica: “Tā tev arī vajag!”. Nevarētu teikt, ka izvērtās baigais strīds (vismaz priekš Annas standartiem šis nebija liels strīds), bet viņa man nolasīja lekciju, ka dabūju to ko biju pelnījis, jo staigāju pa ballītēm, tusējos ar kaut kādiem svešiniekiem, un vispār, ka visa valsts ir šajā situācijā dēļ tādiem kā es. Annas pārmetumi, par manu bezatbildīgo rītcību, bija smieklīgi, jo viņa pati ar mani devās uz nelegālo ballīti pirms jaunā gada, un kad atgriezos no Kaspara ballītes, tad viņa man pārmeta, ka es uz to devos bez viņas, un, ka viņai arī gribās tusēties. Bet es neko neteicu, es biju iemācījies Annas loģiku neapšaubīt skaļi, nekas labs no tā nekad nav sanācis. Anna ģērbās kamēr es pie sevis domāju, vai viņai ir droši iet ārā, jo mēs šodien jau 2 reizes skūpstījāmies. Ieteicu Annai pāris dienas palikt mājās, un izvairīties no cilvēkiem un novērot, kā viņa jūtas. To saprotot, viņa palika vēl piktāka. Tomēr pirms došanās prom, viņa pajautāja, vai man ir viss nepieciešamais izolācijai, un vai nevajag kaut ko atnest no veikala. Tas bija viņas veids kā pateikt, ka viņai es esmu svarīgs.
Psiholoģija ir interesanta padarīšana, jo praktiski tik līdz ar Annas aiziešanu, es uzreiz sāku izjust dažādus Covid raksturīgus simptomus. Pēkšņi sliktā pašsajūta, ko jutu jau no rīta, vairs nešķita neizgulēšanās sekas, bet gan Covid izraisītas blaknes. Pagaidām man tikai nedaudz sāpēja galva, un bija nogurums, bet sāku pastiprināti pievērst uzmanību elpošanai, un šķita, ka es izjūtu katru savu elpas vilcienu, un pie mazākās neregularitātes satraucos. Paaugstināta temperatūra pagaidām man vēl nebija, vismaz man tā šķiet, jo tajā brīdī man mājās nebija termometra. Es iegūglēju “Covid simptomi” un sāku lasīt un skatīties vlogus, kur Covidu pārcietuši cilvēki dalījās savā pieredzē. Es piezvanīju uz Covid informatīvo tālruni, pakonsultēties ko man darīt, ja man ir bijis kontakts ar saslimušajiem, un es izjūtu nelielus simptomus. Man ieteica, pagaidām palikt mājās, pirmdien zvanīt savam ģimenes ārstam un pierakstīties uz analīzēm pēc 5 dienām. Bija pagājušas 5 dienas kopš ballītes, tātad tieši ap šo laiku parasti sāk parādīties simptomi. Tomēr pagaidām nesatraucos, jo vēl nebiju drošs vai man ir šis vīruss vai nē. Tāpat, es savi mierināju, ar to, ka esmu jauns, veselīgs un sportisks vīrietis, tāpēc, ja pat būšu inficējies, tas neradīs nopietnas komplikācijas. Diemžēl, realitāte izrādījās savādāka.
Sāku domāt un plānot ko man vajag pasūtīt, lai turpmākās pāris dienas pavadītu iebarikādējies mājās, kad pēkšņi apjēdzu, ka man vajag arī informēt Natāliju, ka viņai arī jādodas karantīnā. Šī bija diezgan stulba situācija, viņa man tikko vēl bija lūgusi vairs nekad nekontaktēties, bet nu bija atkal viņai jāraksta. Aizsūtīju viņai ziņu un paskaidroju situāciju. Līdz pat šodienai neesmu saņēmis no viņas nekādu atbildi. Šķiet Natālijas durvis ir aizcirtušās uz visiem laikiem.
Svētdien un pirmdien pagāja diezgan mierīgi. Bija nedaudz slikta pašsajūta un viss. Es vēl aizvien nevarēju būt drošs, ka tiešām esmu noķēris šo slimību. Bet otrdienā sākās mans Covid murgs.
Pirmais, kas norādīja, ka šī nav tikai neliela apaukstēšanās, bet visticamāk esmu norāvis koronvīrusu, bija tas, ka man pēkšņi pazuda garšas un smaržas izjūta. Tā bija ļoti jocīga pieredze: Man mājās bija siltais upeņu dzēriens, ko mēdzu dzert, kad jūtos slims. Dēļ kanēļa tam ir ļoti izteikta smarža. Bet, kad uztaisīju sev vienu tādu dzērienu, pamanīju, ka vispār nevaru saost šo karstvīnam līdzīgo smaržu. Es sāku pētīt iepakojumu, domājot, varbūt derīguma termiņš ir beidzies, tāpēc dzēriens ir zaudējis savu aromātu. Bet ar derīguma termiņu viss bija kārtībā. Padzēros un īsti nevarēju sajust garšu. Atcerējos, ka ožas zudums ir viens no populārākajiem Covid simptomiem. Intereses pēc izņēmu Gray Goose pudeli no saldētavas, atkorķēju to un paostīju. Nesajutu pilnīgi neko. Nenormāli jocīga sajūta. Ēdienam nebija nekādas garšas, un iedomājos, ja oža un garša pazustu uz visiem laikiem, tad vismaz es beidzot varētu ēst tikai veselīgu pārtiku, jo, kad neizjutu garšas nianses, tad nav nekāda starpība vai ēd burgeri vai grauz brokoli. Tiesa gan, tajā pašā laikā, nevarēju arī sajust sāta sajūtu, jo vienkārši nejutu ko ēdu.
Nākošajā sākās problēmas ar vēderu un šķita, ka esmu kaut ko nelabu apēdis. Vakarā sākās arī drudzis un paaugstināta temperatūra. Naktī nevarēju pagulēt, un bija tāda sajūta it kā viss ķermenis degtu no iekšienes, bet pašam bija reāli auksti. Kaulu laužšanas sajūtu pavadīja bezmiegs un pastiprināta svīšana. Sapratu, ka šis jau ir nopietni. Nākamajā dienā piezvanīju vecākiem, mamma ieteica palikt mājās, lietot daudz šķidrumu, dzert paraceptamolu, ja drudzis paliek spēcīgāks un ja paliek pavisam slikti, tad zvanīt neatliekamajai palīdzībai. Cerēju, ka esmu sasniedzis savu slimības sliktāko punktu, bet izrādījās, viss vēl tikai bija sākuma stadijā.
Nākamajā dienā palika vēl sliktāk. Drudzis, kaulu, vēdera un galvas sāpes, absolūts bezmiegs un nogurums, tas viss radīja tādu sajūtu, it kā kaudze ar cilvēkiem mani spārdītu, bet es neko nevaru padarīt, lai to pārstātu. Šādi pagāja kādas 3-4 dienas. Uz nedēļas beigām man pat sāka parādīties tādi kā gļuki un realitātes izjūtas traucējumi. Vairs nemēģināju iet gulēt, vienkārši visu laiku biju pa pusei aizmidzis, pa pusei nomodā, un brīžiem nevarēju saprast kurā stāvoklī esmu – sapņu vai realitātes pasaulē. Jau tad mēģināju pierakstīt savas sajūtas, lai vēlāk to publicētu šajā blogā, bet nebija iespējams uzrakstīt pat vienu saliktu sakarīgu teikumu. Domas vienkārši peldēja un dzīvoja no manis neatkarīgu dzīvi. Es godīgi sakot, vienkārši mēģināju izturēt un cerēju, ka nepaliks vēl sliktāk. Un būšu pavisam godīgs, man palika bail, jo tik bezpalīdzīgs un slims es nekad vēl nebiju sajuties.
Pēc aptuveni nedēļas, man palika nedaudz labāk. Vēl aizvien jutos reāli slims, galvas sāpes un slikta pašsajūta turpinājās, bet varēju jau kaut ko ieēst un nedaudz normālāk pagulēt. Otrajā nedēļā arī sākās klepus. Tieši tā kā biju lasījis, sauss un bez krēpām. Ik pa brīdim uznāca tādas klepus lēkmes, ka palika tik slikti no klepošanas, ka gandrīz izvēmos.
Šādas nopietnas komplikācijas man bija aptuveni 2 nedēļas. Pa visu šo laiku nesatiku nevienu cilvēku, izņemot Bolt kurjerus, kurus es brīdināju, ka esmu slims, tāpēc parasti viņi atstāja sūtījumu pie durvīm. Jutos kā būtu atstāts nomirt uz vientuļas salas. Tas atstāja iespaidu ne vien uz manu fizisko, bet arī uz emocionālo stāvokli. Katru dienu gan sazvanījāmies arī ar Annu facechat’ā, kurai starp citu viss bija kārtībā, un pēc mūsu diviem skūpstiem viņa laimīgā kārtā bija vesela. Anna vēl aizvien mēdza izteikt savus pārmetumus par to ballīti kurā es noķēru šo vīrusu, bet tai pat laikā bija arī norūpējusies par manu veselības stāvokli.
Bet ir arī kāda pozitīva ziņa - izlasi turpinājumu.
https://mistersx.com/nelegala-ballite-nokeru-covidu/?utm_source=spoki&utm_medium=post
