Ir labi,ja ir labas un burvīgas emocijas bet arī ir bēdīgas.Ja nebūtu bēdīgo tā nebūtu dzīve.Esmu gājusi daudz kam cauri nu tad pastāstīšu sīkāk.Mani sauc Amēlija es dzīvoju Valmierā un man ir 17 gadi.Man kā daudzām meitenēm ir draugs vai puisis,viņš ir burvīgs un mīļš tāpēc es mīlu viņu.Viņu sauc Daniels,viņam ir gadi cik man.Viņš dzīvo tikai 2 mājas tālāk no manis un vienmēr patīk satikties pusnaktī.Ne par velti mēs dzīvojam ''Mēness ielā''.Ir nakts Daniels nav zvanījis visu dienu,tad pēkšņi zvans.
-Čau,mīļā?Ko dari?
-Čau ,dārgais,domāju?
-Par ko?
-Tevi.Kapēc man nezvanīji?Neuzrakstīji?
-Piedod,man telefons izlādējies,biju pie vecmammas.
-Satiekamies?!
-Tagad?
-Jā,tieši tagad.
-Nu es nezinu,labi .Gaidu tevi pie mūsu koka.
-Būšu pēc 5 minūtēm.
Viņi satikās,un zem laternu gaismas virmoja īsta mīlestība un skūpsti.Bet pēc 15 minūtēm bija jāiet katrm prom ,jo pus divi naktī.Viņi nevar viens bez otra kā katls ar vāciņu,cimds ar roku,kā viens vesels.Pēc skolas,naktī satiekas.Jo divi te mīl.Abu vecāki neiebilda par bērnu atiecībām.Protams bija ķīviņi bet tie tikai satuvināja.Gāja laiks un izlaidums.Daniels gāja a.klase bet Amēlija b.klasē.Bet tik un tā izlaidumā bija jādejo vailsis un viņi to dejoja.No malas tas bija brīnišķīgs skats.Meitene ar tumši zilām acīm un saskruļoti garie,rudie mati un gaiši rozā kleitā.Daniels savā uzvalkā bija ideāls.
Vasarā abi domāja kur mācīties.Danielu uzņēma Liepājas Unverstātē bet Amēlijai paziņoja kad jādodas uz Parīzi mācīties pie tantes.Lidmašīna Amēlijai jau bija jālido 20 jūlijā.Grūti,bet nācās atvadīties no mīlestības un pēdējā frāze bija ''Es tevi mīlu'' Viņš negribīgi bet ļāva doties viņai prom.Tikai lika skolīt ,ka piezvanīs,un brauks ciemos.Bet viss izvērtās savādāk........
Vai viņiem būs lemts palikt kopā?Vai attālums izšķirs?
P.S-piedodiet par gramatiku,un ja patika būs vēl.
Tpc nelikšu ne + ne -
