http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-4/714350
Nekas (5)2
Mēs izgājām no veikala ar diviem maisiem dažādu spēļu. Daniels bija pavisam nopietns, bet mani tas nezinu kāpēc uzjautrināja. Šīs spēles bija paredzētas piecus līdz septiņus gadus veciem bērniem, nevis pieaugušai sievietei. Nesapratu, kāpēc Daniels vispār cenšas. Viņš taču mani nemaz nepazina. Kāpēc censties kāda dēļ, kuru tu nepazīsti?
-Iesim te,- Daniels nogriezās pa labi uz kādu mazu, brūnu māju,- Domāju, ka pagaidām varēsi palikt šeit. Te kādreiz dzīvoja mana vecmāmiņa, tagad dzīvoklis ir tukšs, bet funkcionēt spējīgs. Kad vēlēsies kaut ko pati, palīdzēšu tev atrast, bet vismaz tagad būs pagaidu risinājums.-
Mēs uzkāpām uz otro stāvu, un Daniels atslēdza durvis. viņš mani palaida pa priekšu, un es aplūkoju mazo, simpātisko dzīvoklīti. Ieejot pretī bija maza virtuvīte, kura izskatījās kā nule pēc remonta. Pa labi atradās durvis uz vannas istabu un tualeti, un blakus tām bija skapis. Pa kreisi no virtuves vērās skats uz istabu, kurai bija baltas sienas ar neticamiem, gleznotiem attēliem.
-Mana vecmāmiņa bija māksliniece, viņa vēlējās padarīt balto košāku,- Daniels lepni sacīja,- Viņai te ir neskaitāmas bildes. Kādu dienu varēsim tās apskatīt.
-Stop,stop, stop,- es iesaucos, un Daniels satrūkās,- Kāpēc tu vispār to dari?
-Ko es daru?- puisis samulsa. Sajutos nepieklājīga, bet turpināju iesākto.
-Tu mani pat nepazīsti. Tu man palīdzi, tu man sniedz dzīvesvietu...- es uzskaitīju,- Tu tā rīkojies ar ikvienu svešinieku, kas krusto tavu ceļu? Man tas vienkārši šķiet ļoti dīvaini.
Daniels nopūtās, nolika maisus un apsēdās uz dīvāna.- Es jau no sākuma pieteicos par tevi parūpēties, bet nebiju Latvijā, tāpēc tas bija jāizdara Romānam. Man nebija ne jausmas, ka viņš būs tik aizkaitināts, ka tā pret tevi izturēsies pēc...- Daniels strauji aprāvās pusvārdā, it kā pateiktu ko tādu, ko es nedrīkstētu dzirdēt,- Pēc mana lūguma izpalīdzēt.
-Tu tikko sameloji,- es piefiksēju,- Tu gribēji teikt kaut ko, ko zini. Daniel, vai tu zini kaut ko par mani, ko es nezinu?
-Protams, ka nē,- puisis uzreiz teica,- Es zinu tik vien, cik man ir doti dati par tevi slimnīcā, un nekas cits. Es Romānam pirmoreiz lūdzu palīdzību, un mani izbrīnīja tas, cik viņš pret tevi bija skarbs.-
-Piedod, ka tev pārmetu,- es atvainojos un apsēdos viņam blakus.- Es vienkārši neesmu pieradusi. Nē, tā nav, tas ir, es nezinu, es tevi nepazīstu un nekad nepazīšu. Un tu mani arī nē. Kāpēc tad censties?
Viņš vienkārši skatījās man acīs un notrausa matu šķipsnu man no vaiga,- Tu vienkārši iedomāties nespēj, kā es saprotu to, kam tu ej cauri.- es atrāvos no pieskāriena, un puisis nolaida roku.- Sāksim?
-Sāksim,- es piekritu un izņēmu pirmo kastīti. Tā bija bilžu spēle. Daniels sakārtoja bildītes trijās rindās katrā pa trim bildēm un lika man atrast divas vienādas bildes. Man veicās pārsteidzoši labi, un Daniels nākamreiz pievienoja vēl bildes. Kad bilžu skats sasniedza trīsdesmit sešas, man radās grūtības.
-Tev ir normāla īslaicīgā atmiņa,- Daniels teica.- Tas ir labi. Tas nozīmē, ka neesi bezcerīgs gadījums.
-Vai patiesi?- es sarkastiski jautāju,- Pagaidi, ļauj man pamēģināt.
-Nu pamēģini,- Daniels laipni aicināja. Entuziasma pārņemta, uzgaidīju, kamēr viņš saliks bildītes, un tikmēr viņu nopētīju. Danielam bija gaiši mati, un kontrastējoši tumšas acis. Viņš bija skaists vīrietis. Viņa zilās acis man atgādināja kaut ko ļoti pazīstamu.
Daniels norādīja uz bildītēm,- Ir gatavs, vai tagad esi beigusi mani aplūkot?
Pamāju ar galvu un sāku meklēt vienādas bildītes. Es centos atcerēties, kura bildīte ir kur, bet dažkārt man kaut kas samisējās. Kad biju tikusi pusē, sajutos nervoza, jo vairs neko neatceros. Pārmetu matus pāri plecam, un koncentrējos uz spēli.
-Kaķītis bija pirmajā rindā un... šeit,- es minot uzliku roku uz kartiņas un to apgriezu. Tas patiesi bija kaķēns. Bērnešķīgā priekā es iesmējos.
-Malacīte,- Daniels uzslavēja un piebīdījās man tuvāk.- Tev veicas labāk.
-Es cenšos,- sacīju un atsāku likt kartītes. Jutu, ka Daniels man tuvojas, bet nejutu nekādus briesmu signālus. Daniela lūpas viegli pieskārās manam kaklam un to noglāstīja. Sajūta bija patīkama un es patikā atliecu galvu. Puisis viegli pagrieza manu seju pret sevi un piespieda savas lūpas manējām.- Spēle..- es murmināju pret viņa lūpām.
-Lai iet ellē,- Daniels nomurmināja un uzliecās man virsū, nepārtraukdams skūpstu. Man prātā kaut kas sāka ataust, bet tikko Daniels atrāvās, atmiņa pārtrūka pat nesākusies.
-Piedod,- Daniels aizelsies teica. Mani neinteresēja viņa vārdi. Es apliku rokas viņam ap kaklu un sāku viņu skūpstīt, cerēdama, ka kaut ko atcerēšos.
Bet nebija nekā.
-Man ir jāiet,- es noteicu un pielēcu kājās. Daniels man sekoja, un, neko nesakot, ievilka mani apskāvienā. Tanī brīdī, kad sadzirdēju viņa sirdspukstus, sāku raudāt un viņš mani mierināja.
-Es jau tev teicu, ka tev nav no manis jābaidās,- puisis teica un noskūpstīja man pieri.- Iesim spēlēt?
Tikai pamāju ar galvu, un ļāvu viņam sevi vest.