Nekas (34)6

Gribēju šo nodaļu padarīt emocionālāku. Pēc nepilniem 2 mēnešiem apritēs gads kopš Maximas Traģēdijas... Par piemiņu un līdzjūtību cietušajiem, nodaļa jums.

2013.gada 21.novembris.

Es netiku viņam pat līdz pusceļam līdzi. Pusceļā noguru, apstājos uz mazā tiltiņa un elsoju kā suns. Nu kāpēc viņam bija tik garas kājas? Vai tad viņš nemaz nevarēja mani pagaidīt? Jutu, kā smeldz muskuļi un man sakārojās nopirkt ko cukurotu dzeramu. Turpat netālu atradās kiosks, bet man līdzi nebija naudas. Dusmīga uz sevi, lāčoju atpakaļ uz mājām, sapņodama par to, ka ievelšos savā gultā un visu dienu gulēšu. Un neko citu.

Klusi iegāju mājā un taisījos iet uz Austras istabiņu, kad dzirdēju, ka mazā runājas ar Liliju. Nevēlējos rādīties abām sasvīdusi, tāpēc devos uz mūsu vannas istabu un ātri atbrīvojos no drēbēm. Ieskatījos spogulī un pasmaidīju. Es biju tik laimīga. Joprojām sasita, bet laimīga. Noglāstīju sev roku, atcerēdamās viņa pieskārienus, un pieķēru sevi pie nerātnām domām. Piepildīju vannu ar ūdeni, ielēju teju pusi no mango želejas pudeles un atlaidos starp putām kā princese. Siltais ūdens palīdzēja relaksēties un mans smaids uz sejas ieklemmējās.

-Tu nu gan esi švaka,- Romāns bez klauvēšanas ienāca telpā, un mani pat nepārņēma mulsums, ka esmu kaila viņa priekšā,- un es aizmirsu, kāpēc te atnācu...

-Lai patīksminātos,- es nobubināju,- Nekas, trenēšos un būšu tāda pati kā tu.

-Sapņot nav kaitīgi,- Romāns iesmējās un apsēdās uz vannas malas,- Te smaržo kā tirgū.

-Tas ir labi vai slikti?-

-Labi,- viņš pusčukstus noteica un es izdomāju mazu atriebību. Ierāvu viņu sev līdzi vannā un sāku nenormāli smieties. Viņš bija apmulsis, slapjš un viscaur putās. Viņa sejā bija dusmas, bet tās šķita mīlīgas. Kur tie laiki, kad man no viņa bija bail?

- Nu tu esi nekrietnele,- viņš pukojās,- Es esmu slapjš. Kā es iešu uz darbu?

-Nu, tu vari kļūt vēl slapjāks,- es paķircināju, viltīgi smaidot.- Tikpat slapjš kā es.

-Nu ne, sīkā,- viņš iesmējās,- šitā mēs to spēli nespēlēsim,- viņš pieliecās un izcēla mani no siltās vannas, aiznesdams uz duškabīni, kur ātri vien abi sasildījāmies un kļuvām tīri.

Un ar sasildīšanos es nedomāju mazgāšanos.

***

Es biju tik miegaina, ka Romānam nācās mani aiznest uz gultu. Jutos pavisam bezspēcīga un palūdzu sev brokastis gultā. Katrs muskulītis manī smeldza, un es nespēju valdīt asaras. It kā mani būtu piekāvis bullis. Au...

-Ņem, mīļā, sagrieztas odziņas,- Romāns apsēdās man blakus un uzlika plaukstu man uz pieres,- Tev ir karsta piere. Tu skrienot nepārpūlējies?

-Mazliet,- es teicu un nožāvājos,- Bet tas nekas. Man vienkārši patīk paslinkot.

-Šodien visu dienu varēsi to darīt,- mīļotais apsolīja,- Ja kas, sauc Liliju palīgā. Pateikšu viņai norādes, ko darīt, un kā tevi pieskatīt.

-Es neesmu mazs bērns,- dusmīgi saraucu degunu, un pamanīju, ka istabā ienākusi Austra, kura jau bija saģērbusies.- Labrīt, meitiņ.

-Kas tur slikts būt mazam bērnam?- Austra jautāja,- Un kāpēc jūs neēdat brokastiņas?

-Jau paēdam,- Romāns aši atteica un paņēma mazo rokās,- Lilija tev šodien salokojusi matus, ja, princese? Tu man skaties, puišus neved mājās.

-Viņi ir par mazu,- Austra vīlusies teica, un mēs visi sākām smieties,- Es nopietni.

-Labi, meitiņ, nedusmojies. Paņem līdzi sunīti, un brauksim, tētis tikai sakrāmēs mantas,- Austra iespurdzās un metās atpakaļ uz savu istabu. Romānam mugurā bija plāns, melns vīriešu krekls uz lencēm un zili, balināti un plēsti džinsi. Mugurā viņš uzrāva melnu žaketi un pasmaidīja man, pamanījis, ka viņu vēroju spoguļa atspulgā.

-Vēro to, kurš tevi jau tik sen gribējis dabūt?- viņš vaicāja, un pagriezās pret mani.- Tu esi tik skaista,- viņš atkal atkārtoja un iegūlās man blakus gultā,- Nāc nu, mīlulīt. Ieaijāšu tevi miedziņā.- viņš noskūpstīja man pieri un sāka man glāstīt muguru. Pavisam ātri es iemigu un jutos droši un silti. Beidzot mājās.

Pamodos ap pusčetriem, kad pamanīju, ka telefonā man ir divdesmit divas neatbildētas ziņas un četri simti zvanu. Nekavējoties piezvanīju mammai, nebūdama īsti pamodusies.

-Mammu, kas noticis?- bažīgi jautāju, un sadzirdēju klausulē šņukstus,- Māmiņ, kas notika?

-Pļavniekos esot iebrukuši veikala griesti,- mamma šņukstot teica,- Tur ir tik daudz mirušo..

-Mammu, kur tu esi?-

-Esmu te, mīļā. Piedod man..-

-Par ko piedot? Mammu?

-Mammu!

-Mammu??

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Nekas-35/723087